Gultas vieta. Dzīves vieta. Sava vieta. Katram – neatkārtojama. šoreiz viesojamies pie Gaidas Vāveres un Elvīras Liniņas Svētes pagastā.
Gultas vieta. Dzīves vieta. Sava vieta. Katram – neatkārtojama. šoreiz viesojamies pie Gaidas Vāveres un Elvīras Liniņas Svētes pagastā. Abām sievietēm ir daudz kopīga – pensijas vecums, sen iegūta invaliditāte, laba izglītība, skaidrs prāts un vitāla spēja savas mūža dienas vadīt grūti, bet ne bez panākumiem pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Abas kundzes mīt sakoptībā, ir lielas lasītājas un mācījušās dzīvot atbilstoši savām iespējām.
Pirmā tikšanās ir ar Elvīru Liniņu. Mūs sagaida priecīgs smaids viņas sejā. Vēlāk, kad atklāju, ka jutos pārsteigta par tik saulainu seju, Elvīras kundze atteica: “Pie manis ļoti reti iegriežas ciemiņi. Uz jubilejām atnāk daži bijušie kolēģi, reizi mēnesī ierodas pastnieks, atnes pensiju, tāpēc es smaidu, jo jūs esat mans ciemiņš. Raudāšu tad, kad aiziesiet.” Uz galda vēl vāzēs Elvīrdienas puķes. Un daudz visādu žurnālu. Lasīšana ir prieks, bet acis kļūst nopietni slimas. Operāciju nevar izdarīt vairāku iemeslu dēļ.
Stumdot pārvietošanās palīgierīci, viņa ar savām slimības pārvērstajām kājām, kas ieautas dīvainos filca darinājumos, neatstāj pēdas, jo grīda ir tīra. Vakar esot mazdēls bijis. Reizi nedēļā viņš brauc no Rīgas, lai sanestu malku, ūdeni, uzkoptu. Reizi nedēļā, bet vasarā, kad dienas garākas, biežāk atbrauc meita no Jelgavas, lai aprūpētu, nomazgātu mammu, izaudzētu kādu gurķi dārzā. Otra meita dzīvo Olainē un atbild par veļas tīrību. Tā tiek vesta mazgāšanai uz Olaini. Abas meitas strādājot garas stundas. Vairāk nav ne spēka, ne laika.
Ar vitamīniem un analgīnu
Elvīras kundzes nediena ar veselību sākusies agri. Pirmie simptomi bijuši jau skolas laikā, bet nopietna uzmanība netika pievērsta. Uzzieda kādu smēri, iedeva pretsāpju līdzekli, un viss. Problēma sevi stiprāk pieteica, kad dzima meitas. Pēc dzemdībām parādījās nopietnāki traucējumi. Reimatoīdais poliartrīts – tā šo diagnozi nosauca. “Beidzamos darba gadus skolā dzīvoju slapjām acīm, tik šausmīgas bija sāpes. Galvenokārt ārstēja ar vitamīniem, analgīnu,” atceras kundze, kurai pēc vairākkārtējas apstarošanas sāpes ir mitējušās. Tomēr spēja kustēties ir ļoti ierobežota. Pēdējie 27 dzīves gadi galvenokārt pagājuši telpā – viņas dzimtajā mājā. “Uz pansionātu iet? Nē, kādreiz, kad sadusmojos, saku – iešu, bet… kamēr vien spēšu, gribētu savā mājā palikt,” atzīstas bijusī skolotāja, piebilstot, ka ar 85 latiem pensijas viņa nemaz nevar vēlēties pansionātu, ja negrib sarežģīt jau tā grūto dzīvi saviem bērniem, kas strādā daudz, bet saņem maz.
“Es vēl esmu laimīga…”
49 gadu vecumā Elvīra Liniņa aizgāja no aktīvām darba gaitām Svētes pamatskolā, kur strādājusi par sākumskolas skolotāju. Tad nomira viņas mamma. “Es biju iemācījusies šūt, jo nojautu, ka līdz pensijai strādāt nespēšu. Mana galvenā doma bija izturēt līdz laikam, kad meitas būs izskolotas. Vecākā bija beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, jaunākā – vidusskolu, tad biju spiesta aiziet no darba,” atceras kundze.
Kāju dēļ zaudēti arī zobi, jo izbraukāt, lai ārstētu tos, praktiski nav bijis iespējams, tādēļ Elvīras Liniņas ēdienkarte ir ļoti ierobežota – zaļā tēja, paniņas, vājpiena biezpiens, kliju maize. Dažreiz katliņā izvāra auzu pārslas. “Es vēl esmu laimīga. Citiem ir vēl grūtāk. Man nav uz gultas jāguļ, es kaut kā turos,” saka 1. grupas invalīde, kas ir mācējusi sevī rast spēku dzīvot tā, lai otrs ir apmierināts, tomēr neviens, kam nav bijis šāds ciešanu mērs, nespēs ne mērot, ne atmērot, un dažreiz mēs varam vien izteikt paviršu līdzjūtību.
Kas tik nenotiek
Mazam smaidam, no sērijas – kas tik viss nenotiek. Elvīra Liniņa zvanījusi uz pilsētas slimnīcu, lai uzzinātu, vai Jelgavā ir speciālists, kas viņai būtu nepieciešams. “Sakiet, lūdzu, vai jums ir ķirurgs flebologs*?” viņa jautājusi. Māsiņa atbildējusi: “Nē, mums ir ķirurgs Sverdlovs.” “Jūs mani nesapratāt, jautāju, vai pie jums strādā speciālists flebologs.” “Es jau jums teicu. Pie mums ir Sverdlovs. Sverd – lovs!”
Mazām šausmām, arī no sērijas – kas tik viss nenotiek. 1996. gadā Elvīras kundzei nomira vīrs. Vispirms zvanīts dakterei. Viņa saka, mājās miris, jāsauc policija. “Bet tā bija trakā ziema ar milzu kupenām. Policijai mašīna salūzusi. Nebrauc. Otrā dienā mašīna salabota, bet ir piemirsies. Zvanu, atgādinu. Atbrauca eksperte, uzrakstīja kaut kādu slēdzienu, nu ir jāzārko, tikai… neviens nevar iebraukt. Pagasts pie privātmājām sniegu netīra.” Beigās meita sameklējusi traktoristu, kas iztīrījis ceļu, bet mirušais dzīvojamā mājā pavadījis trīs dienas.
“Šņabi” nedzeru, kurpes nevajag
Gaidas Vācietes dzīves skaistās ieceres beidzās studiju laikā, kad 4. kursa Agronomijas fakultātes studente cieta avārijā. No tā brīža – ratiņkrēsls un gulta.
“Neprasiet, cik zālēm tērēju, bet – cik kilometru esmu noadījusi. Līdz 1992. gadam Gaida mājražotāju kombinātā adījusi skaistas lietas – jakas, cepures, šalles, kombinezonus un, kā pati saka, pelnījusi akadēmiķa cienīgu algu. No rīta līdz vakaram sēdējusi pie adāmmašīnas. Tajā laikā labi uzturēta viņas māja, jo varējusi noalgot strādniekus remontdarbiem. Kad mājražotāju kombinātu slēdza, nācās samierināties ar 15 latiem mēnesī. Daudzus gadus kopā ar viņu ir aprūpētāja. “Es nevēlos neko redzēt par sevi avīzē,” viņa teica, “tā mēs dzīvojam, divatā ir vieglāk.”
Nopietna problēma ir izgulējumi, kas rodas no ilgstošas sēdēšanas krēslā. Viņa šajā rīkā nevar atrasties ilgāk par četrām piecām stundām, jo āda tiek traumēta. Pēc tam nākas gulēt tikai gultā un ārstēties. “Ratiem vajadzētu sēdekli par 90 latiem, bet man ir tāds – par pieciem,” saka cilvēks, kuram būtu nepieciešami jauni rati, kas pielāgojami gan gulēšanai, gan sēdēšanai. Uz jautājumu, kā tiek galā finansiāli, atbilde ir skarba: “Drēbes man nevajag, kurpes nevajag, šņabi nedzeru. No veciem laikiem man ir laba daktere – Stankus –, zālēm iziet ap desmit latiem.”
Nevajag samierināties
Problēma ir pamperi. “Līdz 2000. gadam gulošiem invalīdiem valsts tos apmaksāja, tad Bērziņa valdība to atcēla. It kā uz laiku. Tagad viss atdots pašvaldībām, bet viņiem nav tādas naudas. Par šo lietu gan vajadzētu cīnīties, lai gulošajiem invalīdiem būtu apmaksāti pamperi. Man palīdz viens cilvēks – Vanda Egle –, viņa caur savu draudzi dabū. Nezinu īsti – no adventistiem vai Vasarsvētku draudzes. Invalīdi gan ir iemācījušies, ka ar viņu vajadzībām neviens pārāk nenodarbojas. Ja izeju meklē, tā atrodas, bet jāpaļaujas uz saviem spēkiem,” atzīst Gaidas kundze, kas laiku pa laikam ar labu cilvēku palīdzību dodas arī nelielās ekskursijās, bet par lielāko trūkumu uzskata to, ka invalīdam vairs nav iespēju nopelnīt iztiku, godam strādājot. “Šī lieta vecos laikos bija labāk sakārtota. Atveda man mašīnu, norīkoja instruktoru, iemācīja darīt darbu un labi pelnīt. Tajos laikos mājai jaunu grīdu ieliku, sienas, logus remontēju.
Nevajag samierināties ar likteni, nolaist rokas. Vienmēr un visiem kaut kā pietrūkst. Tad jau nekas uz priekšu neies, ja samierināsimies,” guļot savas vainas dziedējot, teica Gaida Vāciete, cilvēks, kuram sapnis būt par labu agronomu tika pārrauts agrā jaunībā.
* Flebologs – asinsvadu ķirurgs.
