1986. gada 26. aprīlī uzsprāga Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors. Šajā nelaimē tika sapostīta apkārtējā vide.
1986. gada 26. aprīlī uzsprāga Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors. Šajā nelaimē tika sapostīta apkārtējā vide. Bet galvenais, veselību zaudēja cilvēki, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanā.
Reaktors uzsprāga, izsviežot atmosfērā radioaktīvos materiālus 400 reižu vairāk nekā atombumba, kuru uzspridzināja virs Hirosimas. Daudzās reaktora vietās – zālē un uz tuvējo ēku jumtiem – izcēlās ugunsgrēki.
Padomju armija nekavējoties darbos iesaistīja cilvēkus, patiesi tos neinformējot par stāvokli ap atomelektrostaciju. Daļa no viņiem pieteicās brīvprātīgi, citi saņēma kara komisariāta pavēstes. Avārijas seku likvidēšanā piedalījās astoņu, tolaik vēl padomju, republiku iedzīvotāji.
Neilgi pēc avārijas Černobiļas AES ģenerāldirektors apgalvoja, ka bīstamākās esot avārijas izraisītās psiholoģiskās traumas, un aicināja seku likvidatoriem vienkārši dzīvot tālāk un nedomāt par notikušo. Iespējams, ka daļai tas arī izdevās.
Latvijā uzskaitē ir ap 5000 Černobiļas avārijas seku likvidatoru. Pirms trim gadiem statistika liecināja, ka ap 2200 no viņiem jau ir invalīdi, bet vairāk nekā 200 – miruši. Tagad šie skaitļi ir lielāki.
Černobiļā cietušajiem ir vismaz trīs, bet vairumam vidēji astoņas slimības, un katru gadu klāt nāk vēl kāda kaite. Černobilieši visvairāk sirgst ar nervu sistēmas, gremošanas orgānu, kaulu, endokrīnās sistēmas, imūnsistēmas un psihiskiem traucējumiem, viņiem ir nepareiza vielmaiņa. Desmit gadu pēc avārijas, kad sāka izpausties radiācijas sekas, palielinājās vēža slimnieku skaits.
Černobiliešu intereses pārstāv Latvijas savienība «Černobiļa», Jelgavā – organizācijas nodaļa, kurā pilsētā ir 180, rajonā – 80 biedru. To vada Kārlis Liepiņš: «Organizācija pastāv uz sabiedriskiem pamatiem, un viss ir atkarīgs no pašu aktivitātes. Mūsu lielākais sasniegums ir avārijas seku likvidēšanas dalībnieku aizsargājoša likuma izstrādāšana. Sākumā daudzi no mums, īpaši gados jaunākie, neapzinājās veselības problēmas – mazāk ārstējās. Taču ar katru gadu veselība kļūst sliktāka. Šo gadu laikā pats esmu trīsarpus gadu pavadījis slimnīcās un sanatorijās. Kā lai jūtas černobiliešu ģimenes locekļi, ja kļūsti darba nespējīgs? Arī tāpēc likumam ir liela nozīme, jo tas aizsargā arī pēc avārijas dzimušo bērnu tiesības. Tādu Latvijā ir apmēram tūkstotis.»
Kā atzīst K.Liepiņš, organizācijas biedri biežāk sanāk kopā, kad ir kāds kritisks brīdis. Kaut arī pieņemts «Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likums», organizācijas dalībniekus satrauc tas, ka pēc jaunās zāļu pārdošanas kārtības vairāki medikamenti arī viņiem būs jāiegādājas par maksu. Vēl tagad ar cieņu un labiem vārdiem K.Liepiņš piemin pērn aizsaulē aizgājušo Jelgavas ārsti Natāliju Maļarenko, kas vienmēr centās iedziļināties černobiliešu problēmās un viņiem palīdzēt.
Realitāte ir arī tāda, ka seku likvidatori mirst. Tāpēc vairāki organizācijas biedri ir izteikuši domu, ka jādibina pašpalīdzības bēru fonds, kurā varēs iesaistīties brīvprātīgi.
Galvenā černobiliešu ārstēšanas vieta ir P.Stradiņa slimnīcas Radiācijas centrs. Pie tā tuvākajā nākotnē tiks atklāta piemiņas zīme Černobiļas upuriem.
Jelgavā sociālo pabalstu saņem 98, bet rajonā – 40 Černobiļas avārijas seku likvidatori. Viņu skaits ar katru gadu palielinās, taču, kā atzīst K.Liepiņš, ne visi saņem valsts garantēto. Tāpēc jābūt aktīvākiem pašiem un jāvēršas attiecīgajās valsts iestādēs. Latvijā Černobiļas sekas vēl arī pēc piecpadsmit gadiem ir jūtamas.
***
Sabiedriskās organizācijas «Černobiļa» dalībnieki un citi, kuriem nav vienaldzīgs černobiliešu liktenis, tiek aicināti ceturtdien, 26. aprīlī, plkst.11, pieminot Černobiļas traģēdiju, nolikt ziedus Rīgā, Brāļu kapos.
