Ja kāds aktieris teiktu, ka viņš nemaz nevēlas savu teātri, tas būtu liekuļoti. No otras puses – teātris tevi ierobežo, un tu taču vari iztikt bez šiem žņaugiem.
“Ja kāds aktieris teiktu, ka viņš nemaz nevēlas savu teātri, tas būtu liekuļoti. No otras puses – teātris tevi ierobežo, un tu taču vari iztikt bez šiem žņaugiem,” saka aktieris Dainis Ozoliņš, kas 9. novembrī pulksten 16 aicina uz izrādi Zinātniskajā bibliotēkā – Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa sarunu vārsmās un mūzikā “Nātrēs un puķēs gribēšanās”.
Jaunībā viņš spēlējis Rīgas Operetes teātrī, Rīgas Jaunajā teātrī, astoņus gadus piedalījies televīzijas seriālā “Dzīvoklis”, taču nu jau ilgu laiku darbojas tikai kā patstāvīgs muzikāli literāru kompozīciju veidotājs un izpildītājs. Šādi kalpojot, aktieris palīdz atjaunot Sv.Jāņa baznīcu un vispār cenšas iepriecināt grūtsirdīgos.
Ārstējošie smiekli
“Kas ir komiķis? Nožēlojama profesija. Jaunībā daudz pievilcīgākas šķita varoņlomas. Tad es domāju – nē. Šajā laikā, kad cilvēks ir tik nobēdājies un sagrauzts (daudzi par to runā atklāti, bet daudzi arī slēpj), ja tu spēj ar savu mākslu kaut uz pusotru divām stundām likt skatītājiem aizmirst problēmas, tas ir daudz,” stiprinot savu komiķa pašapziņu, teic D.Ozoliņš. Paša veidotās kompozīcijas, kurās viņš uzaicina piedalīties dažus kolēģus – domubiedrus, gan nav nekā tāda, kas būtu radies tieši beidzamajos gados. Arī padomju laikā, darbojoties teātros, viņš regulāri piestrādājis, vadot sarīkojumus un arī uzstājoties pats. Tā varēja uzturēt trīs bērnu ģimeni.
“Nerunāsim par jubilejām vai kādu klubu sanāksmēm, bet tie, kas atnāk uz literārajiem vakariem, pārsvarā ir grūtsirdīgi, ar kreņķiem un bēdām noņemti ļaudis,” Dainis raksturo savu publiku. Turklāt, jo tālāk no Rīgas, jo vairāk cilvēkos esot dvēseles un mazāk lielmanības un uzpūtības.
“Dod man zilu lakatiņu,/Ar kuru acis aizsiet ciet!” (Imants Ziedonis), “Skuķi, mans brīnišķais skuķi,/Kur vēl muļķis ir tāds!/Skatos kā suns uz puķi,/Kad tu tik brīnišķa nāc.” (Kārlis Skalbe). Dainis no klasiķu darbiem atlasa to, kas vairāk atbilst viņa komiķa tēlam. Viņš ir arī liels dainotājs, kas tautas dziesmas no galvas varot skaitīt stundas trīs. Tostarp arī tās nerātnās, kas taču nav rupjas: “Stundel, tavu daiļumiņu/Līdz pašam vecumam!”
Sirsnība ar dziļu sapratni
Kas ir D.Ozoliņa skolotāji komiķa mākslā? Aktrise un pedagoģe Helēna Romanova – pasniedzēja augstskolā, kā arī sirsnīgs un tuvs cilvēks, kas bijis klāt bērnu raudzībās un citos mājas godos. Kā atceras D.Ozoliņš, katram komiskajam darbam, ko spēlēja H.Romānova, pamatā bija dziļi saprasts dzīves konflikts. Viņa runāja tā, kā grieza kā ar nazi, un zāle bija mēma. Sevišķi, kad viņa lasīja padomju laikos brīžiem aizliegtās lietuviešu rakstnieces Žilinskaites humoreskas. Jaunākais D.Ozoliņa, komponistes Inetas Auziņas-Heinsbergas un dekoratora Jāņa Jansona “kopprodukts” ir O.Vācieša un I.Ziedoņa saruna vārsmās un mūzikā “Nātrēs un puķēs gribēšanās”. Iestudējuma anotācijā D.Ozoliņš raksta: “Dzīvības, mīlestības un tēvzemes izjūta vieno Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa daiļradi. 20. gadsimta septiņdesmito gadu izcilākās personības dzejā savā laikā spējušas saglabāt iekšēju brīvību, radošu garu un spēju pateikt laikmeta un iekārtas slēptas patiesības ar visneglaimojošākajiem zemtekstiem. Šodiena dod skarbus mājienus, ka attieksme, kas skar cilvēku savstarpējās attiecības, mūsu pieprasījuma, piedāvājuma un patēriņa joma savu iedabu nav mainījusi un, kā rādās, būs mūžīga.
