Vienā no Jelgavas klubiem baudot šāgada Studentu dienas priekus, pamazām gana jestrā nakts pārvērtās piedzīvojumā līdz piektdienas vakaram.
Vienā no Jelgavas klubiem baudot šāgada Studentu dienas priekus, pamazām gana jestrā nakts pārvērtās piedzīvojumā līdz piektdienas vakaram.
Pēdējās pāris “Putnu balles” dziesmas noklausījāmies, apstaigājot Jelgavas Sporta halli. Pēc tam – aši uz “Dzelzs vilka” koncertu, bet rīta pusē, valsts svētku dienas sākumā, kopā ar bijušajiem studiju kolēģiem nolēmām, ka jādodas uz Cēsīm – tur viņu dzimtas ļaudis un draugi svinēs 18. novembri. Ģimenes šādu tradīciju iedibinājušas pirms daudziem gadiem. Tagad katru gadu valsts svētku atzīmēšanai tiek izvēlēta cita pilsēta, kur iespējams ne tikai atpūsties pirtī un pārrunāt piedzīvoto, bet arī iepazīt tuvējo apkārtni pārgājienā.
Tad pāris stundu automašīnā. Pa ceļam ap Rīgu pārsteidza pirmais šāgada sniegs. Kādu laiciņu pēc gaismas aušanas bijām Cēsīs. Negulētā nakts netraucēja sarosīties līdzi citiem, kas uz pirti pilsētas nomalē bija ieradušies jau iepriekšējā vakarā. Lai gan pa ceļam pie Salaspils redzējām apsnigušas egles ar nolīkušiem baltiem zariem, Cēsīs no sniega ne vēsts. Tas mazliet pat priecēja, jo tuvējos mežos sūnas vēl bija gana zaļas, īstu rudens pelēkumu nemanīja, tāpēc bez sniega laiks šķita par pāris grādiem siltāks, nekā rādīja termometra stabiņš.
Jau pēc pāris pirmajiem pārgājiena kilometriem mūs sagaidīja pat ļoti liels pārsteigums – netālu no atpūtas kompleksa “Cīrulīši” ieraudzījām privātu teritoriju, izkārtne liecināja, ka tā pieejama apmeklētājiem. Gaujas senlejā mēģinājām interesantajai vietai piekļūt. Trīsdesmit cilvēku grupas vadītājs piegāja pie metāla sieta žoga, bet viņam pretī izskrēja aizdomīgs vīrietis, īpaši laipns viņš gan neizskatījās. Tā vietā, lai taujātu, ko vēlamies, uzslēja gaisā cirvi garā kātā un sāka to vicināt. Izbrīnījušies par tādu cēsinieku “laipnību”, devāmies tālāk.
Ūdens augstais līmenis un straujais tecējums ar kailajiem kokiem fonā tomēr atgādināja par vēsāku gadalaiku. Pēc karstas tējas un kaut kā stiprāka ceļu turpinājām uz pazīstamā tēlnieka Andreja Jansona mājām, kur nu saimnieko jaunākā paaudze. Pļavā lejpus atjaunotajām ēkām aizvien klusi savu laiku vada skulptora akmens darbi. Garajā nokaltušajā zālē ieauguši, tie pat pēc gadu desmitiem nav zaudējuši romantismu – apskāvušos cilvēku un citu tēlu klātbūtne šajā vietā šķita iederīga un saskanīga. Vismaz, kamēr teritorijas jaunie saimnieki skulptūras pacieš. Ceļa turpinājumā vēl apskatījām pāris mazu alu un veco bobsleja trasi, un tad – mājupceļš.
Rudens izsīkums manāms it visā. Gan dusmīgā apsarga attieksmē, gan pelēkos akmens tēlos un dabā vispār.
Visi gaida sniegu. Drīz arī būs, bet attieksmi par svētku un ikdienas pavadīšanu katrs sevī rada pats.
Atpakaļceļā atkal sniga.
