Līdz godasardzes maiņai pie Brīvības pieminekļa bija atlicis mazāk par stundas ceturksni, un es nolēmu sagaidīt svinīgā rituāla norisi. Skatīts tas daudzkārt, tomēr ik reizi šķiet citādas auras apvīts.
Līdz godasardzes maiņai pie Brīvības pieminekļa bija atlicis mazāk par stundas ceturksni, un es nolēmu sagaidīt svinīgā rituāla norisi. Skatīts tas daudzkārt, tomēr ik reizi šķiet citādas auras apvīts.
Tās rudenīgās sestdienas rīts īsti vēl nebija sarosījis nedz rīdziniekus, nedz ekskursantus, kas parasti sastopami šaurajās Vecrīgas ieliņās, skvēros un laukumos. Galvaspilsēta nesteidzīgi modās. Bet divi onkulīši muzikanti jau aizrautīgi spēlēja populārus latviešu “gabalus”, tradicionāli piesēduši uz platākā Rīgas kanāla tilta tuvāk “Laimas” pulkstenim. Liekas, vairāk gan savam priekam, nevis reto garāmgājēju interesei un labvēlībai. Nu, lūk, jau arī soļoja mūsu tautas galvenā posteņa sargi! Īsas, klusinātas komandas, un kareivji sastinga miera stājā kā magnēta vilkti.
Godasardzes maiņu nebija paguvušas redzēt divas meitenes, pēc visa spriežot, tūristes, kas piemineklim tuvojās no Kaļķu ielas puses. Nelielas mugursomas plecos, katrai pa fotokamerai rokās. Kādu laiku aplūkojušas skulpturālo ansambli, viņas pienāca pavisam tuvu vienam sargkareivim un raudzījās tā sejā. Droši vien gribēja izvilināt atbildes reakciju uz savu plato smaidu… Kad tas neizdevās, nostājās otram sargkareivim pretī. Kaut ko nepārtraukti vaicāja, žestikulēja ar fotoaparātiem. Meiteņu pārliekā interese goda postenim piesaistīja arī policijas uzmanību. Kārtībnieks jau atradās tikai soļus desmit no atraktīvajām tūristēm, taču viņu rīcību izlikās neredzam. Tālās viešņas pa to laiku jau paguva nofotografēt viena otru, viņuprāt, iznesīgākajam kareivim blakus… Pēc tam, brīdi apspriedušās, aizsteidza pie ziedu tirgotājas, kas rudens krāšņumu bija izvietojusi spainīšos netālu no muzikantiem. Nu jau ar pirkumu rokās viņas godbijīgi nāca atpakaļ un Brīvības pieminekļa pakājē noklāja baltas mārtiņrozes. Tad, mīļi pamājušas sargkareivjiem, nesteidzīgi aizgāja.
Atceļā uz Jelgavu, es ilgi domās kavējos par līdz tam nepieredzēto notikumu pie Brīvības pieminekļa. Nule izstāstītais nav noticis ne vakar, ne arī aizvakar. Taču savāds nemiers visu šo laiku mani tirdīja uzrakstīt par tajā sestdienā redzēto. Jo Brīvības piemineklis glabā arī mana tēva – bijušā latviešu strēlnieka – piemiņu, un nu jau gandrīz pusgadsimts apritējis, kopš viņš atdusas Skrīveru kapsētā.
