Artura Kēlera vīri ieņēma Jelgavu caur Meiju muižu.
Artura Kēlera vīri ieņēma Jelgavu caur Meiju muižu
Ar filmā “Rīgas sargi” attēloto Latvijas karavīru Lāčplēša triecienu 1919. gada 11. novembrī bruņojuma un arī skaitliski daudz pārākie bermontieši tika padzīti no Rīgas. Taču liela nozīme bija arī Jelgavas atbrīvošanai. Tieši mūsu pilsētā 1919. gada vasarā no vācu karaspēka vienībām un pretboļševistiski noskaņotiem krievu gūstekņiem, saņemot ievērojamu vācu kapitāla atbalstu, izveidojās Bermonta karaspēks jeb tā saucamā Krievu brīvprātīgo rietumu armija. Tikai pēc 21. novembra, zaudējot atbalstu Jelgavā, novājinātais, taču vēl joprojām kaujas spējīgais Bermonta karaspēks bija piespiests atstāt Latvijas teritoriju.
Šo notikumu atcerei latviešu karavīriem veltīts Lāčplēša piemineklis pretī Jelgavas stacijai, pieminekļi pie Skuju skolas, Vareļos, Rīgas – Tukuma dzelzceļa malā netālu no Aizupes pamatskolas, Meža kapos. Taču cītīgais vēstures pētnieks Ilgars Puškevics nonācis pie secinājuma, ka vēsturiskās patiesības labad būtu vajadzīgs vēl viens piemineklis, kas liecinātu par toreizējā virsleitnanta Artura Kēlera kaujas grupas (ap piecsimt vīru) varonību, Jelgavā uzbrūkot bermontiešiem no ziemeļrietumiem – tagadējā Meiju ceļa puses.
Pret ienaidnieka pārspēku
1919. gada 20. novembrī Daugavpils pulka 3. bataljona komandiera A.Kēlera vadītie karavīri pēc aizsalušās Lielupes un Svētes pāriešanas sāka uzbrukumu netālu no Apiņu tilta apkaimē, kur tagad atrodas Vārpas ciems. Šo frontes sektoru starp Cimalēm un Vilkubūdām aizstāvēja vācu Dzelzs divīzijas jēgeru bataljons, kura rīcībā bija divi vieglie lielgabali, divi mīnmetēji – tā laika apstākļiem moderns bruņojums. Pretinieku atbalstīja arī trīs lidmašīnas ar ložmetējiem. Vācieši nikni aizstāvējās, un līdz tumsai Kēlera vīriem izdevās ieņemt vienīgi Vilkubūdas. Tomēr vairāki pretinieka karavīri tika saņemti gūstā un trofejās iegūti seši ložmetēji. Vakarā sacēlās liels putenis un kauja norima. Daugavpils bataljona rotas bija cietušas lielus zaudējumus – dažas līdz pat 20 procentu personālsastāva.
Naktī bataljons sagatavojās tālākam uzbrukumam.
Aizsalusī Lielupe palīdzēja
21. novembra rīta krēslā pretinieks apšaudīja bataljona pozīcijas ar artilērijas un ložmetēju uguni. Taču ap pulksten astoņiem izsūtītie izlūki drīz vien ziņoja, ka pretinieks, baidoties no aplenkuma, atstājis tuvējo Sarkankrogu. Bataljons sāka virzīties uz priekšu, ap pulksten 15 jau bez cīņas ieņēma Meiju muižu un pa Ezera vārtiem iegāja Jelgavas ziemeļrietumu nomalē. Ap to laiku Siguldas pulka 2. bataljons iekļuva pilsētā pa Dobeles šoseju.
Daugavpils pulka 3. bataljona komandieris Kēlers par varonību Jelgavas ieņemšanā 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Likteņa sakritība, ka viņš miris Jelgavas atbrīvošanas gadadienā – 21. novembrī –, bet tas jau bija pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas 1941. gadā Vjatlagā.
Kā vecajās kauju vietās izskatās tagad? Septiņdesmitos gados tur tika sabūvēti polderi, zemes dambji, ierīkoti ceļi. Kā atceras I.Puškevics, kas tajā apkaimē strādājis par veterinārārstu, nevar salīdzināt ar to, kādi dubļi, rudeņos un pavasaros neizbraucamas vietas bijušas agrāk. Sešdesmitos septiņdesmitos gados tajā pusē izveidojās kolhoza “Vārpa” centrs, tur vēl tagad ir ap divsimt iedzīvotāju. Liela daļa ir pensionāri. Tomēr, kad pēcpusdienā piestāj skolas autobuss, no tā izkāpj bariņš jauniešu, kas liecina – dzīve turpinās. No kolhozu laika godības saglabājušās trīs daudzdzīvokļu mājas, govju ferma “Liepas”, sabiedriskā centra ēka, kurā vairs nav veikala, toties ir Informācijas centrs ar interneta pieslēgumu, bibliotēkas filiāle, veļas mazgātava un pirts. Ir arī bēdīgāka izskata vietas – savulaik privatizētas, taču bez izmantošanas palikušās kolhoza dzirnavas, kalte un pusnodegusī kūts pie Vilkubūdām, no kurām nav palicis nekas.
Informācijas centra vadītāja Smaida Vērza atzīst, ka piemiņas akmens, kas liecinātu par latviešu karavīru varonību Jelgavas atbrīvošanās kaujās, šo kluso stūri Līvbērzes pagasta nomalē padarītu zīmīgāku. Līdzīgās domās ir pagasta padomes priekšsēdētāja Ilze Vītola. Viņasprāt, tas ir mūsu pienākums – radīt vēstures liecību, kas ceļ pašlepnumu. Ideju par piemiņas zīmes izveidošanu Vārpas ciema centrā atbalsta arī A.Kēlera jaunākais dēls Juris Kēlers (dzimis 1935. gadā), kurš lielu mūža daļu pavadījis trimdā, taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kopā ar ģimeni atgriezies dzimtajā Jelgavā.
Par kādiem līdzekļiem varētu izdoties šo piemiņas zīmi radīt? Tas pagaidām ir atklāts jautājums. Taču ar labu gribu var paveikt daudz.
***
Arturs Kēlers
Dzimis 1894. gadā Džūkstes pagasta Plāmšās.
1914. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju,
1916. gadā karaskolu Petrogradā.
Karojis latviešu strēlnieku pulkos. 1918. gadā kritis vācu gūstā.
No 1919. gada 29. marta dienējis Latvijas bruņotajos spēkos, turpinot militāro izglītību un ieņemot atbildīgus amatus. No 1925. līdz 1928. gadam dienējis Latvijas sūtniecībā PSRS, no kurienes ar notu izraidīts.
No 1935. gada dienējis 3. Jelgavas kājnieku pulkā, pēdējais amats – pulka komandiera palīgs.
1940. gada 9. septembrī apcietināts, piespriests desmit gadu ieslodzījuma. 1941. gada 21. novembrī miris Krievijā Vjatkas apgabalā.
Precējies (1924. gadā) ar Martu Antoniju Alksni. Ģimenē trīs dēli.
