Kaut piena ražošana zemnieku saimniecībās pēdējo gadu laikā kļuvusi efektīvāka, tā iepirkuma cenas joprojām nesedz visas ražošanas izmaksas. Nozare lielā mērā arvien atkarīga no atbalsta maksājumiem
Pie tāda secinājum nonākuši Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) eksperti, izvērtējot piena ražošanas pašizmaksu un realizācijas cenas attiecības mazo un vidējo saimniecību grupā, kurā ganāmpulkos ir no 20 līdz 65 slaucamām govīm.
Salīdzinot piena ražošanas rādītājus nozarei labvēlīgajā 2007. un 2011. gadā (situācija līdzīga kā šogad, bet ir pieejami pilni grāmatvedības dati visa gada garumā tikai par 2011. gadu), konstatēts, ka mazajām un vidējām saimniecībām maksātās piena cenas starpība pirms pieciem un diviem gadiem bija tikai 0,4 santīmi (18,4 santīmu kilogramā 2007. gadā un 18,8 santīmu 2011. gadā). Kā skaidro LLKC pārstāve Iveta Tomsone, vienlaikus piena ražošanas pašizmaksa šajā laika posmā samazināta no 23,8 līdz 21,5 santīmiem uz kilogramu piena. Mazo un vidējo zemnieku saimniecību bilanci pozitīvu notur ieņēmumi no atbalsta, kas pakāpies no 6,9 santīmiem, pārrēķinot uz saražoto piena kilogramu, 2007. gadā līdz 7,2 santīmiem 2011. gadā. Mazos zemniekus no bankrota glābj arī ieņēmumi no bullīšu un brāķēto govju pārdošanas – šī niša veido vidēji trīs santīmus, pārrēķinot uz kilogramu saražotā piena.Kam tikuši desmit santīmi?Piena iepirkuma cena atgriezusies pirmskrīzes līmenī, bet tā joprojām neapmierina daudzus mazo un vidējo saimniecību īpašniekus. Tā nav pietiekama, lai plānotu attīstību ilgtermiņā un spētu straujāk efektivizēt ražošanu – modernizētu fermas un paplašinātu ganāmpulkus –, saka LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis. «Vērts pieminēt, ka piena litra cena veikalā augusi no 46 santīmiem 2007. gadā līdz vidēji 59 santīmiem šobrīd. Cena kāpusi par 28 procentiem jeb 13 santīmiem. Daļu no cenas palielinājuma ietekmēja pievienotās vērtības nodokļa kāpums apmēram par trim santīmiem. Kam tikuši pārējie desmit santīmi, ja mazajiem un vidējiem saimniekiem iepirkuma cena nav būtiski mainījusies?» retoriski vaicā M.Cimermanis. Viņš uzsver, ka izmaksas visiem ražošanas posmiem cēlušās vienādi – gan zemniekam, gan pārstrādei, iespējams, arī veikaliem.
Pārmetumi par zemo efektivitāti nav patiesi
Izvērtējot piena ražošanas izdevumu posteņus, LLKC eksperti secinājuši, ka mazajām un vidējām saimniecībām lielākos izdevumus rada pastāvīgās izmaksas – enerģija un degviela, tehnikas, fermu modernizēšana un uzturēšana, nodokļi un darba algas. Kilograma piena saražošanā šie izdevumi aizņem 13,6 santīmus (par 1,1 santīmu kilogramā mazāk nekā 2007. gadā). Savukārt mainīgās izmaksas – pamatā lopbarības iegāde – aizņem 7,9 santīmus piena kilograma saražošanai (par 1,2 santīmiem mazāk nekā 2007. gadā). LLKC veiktais datu apkopojums liecina, ka mazās un vidējās saimniecības pēdējos gados ir samazinājušas kilograma piena saražošanas izmaksas par spīti tam, ka ražošanas izdevumi – degvielas, elektrības un lopbarības cenas, kā arī darbaspēka izmaksas – ir auguši. Konsultāciju centrs uzsver, ka efektivitāti uzlabo gan slaucamo govju skaita palielināšanās ganāmpulkos, gan izslaukumu kāpums no vidēji 4990 kilogramiem no govs 2007. gadā līdz 6033 kilogramiem 2011. gadā. Tādējādi pārmetumi par piena ražošanas neefektivitāti lielākajā daļā mazo un vidējo saimniecību līdz galam nav patiesi, uzskata LLKC.
Attīstības iespējas – kooperācijā
Piena ražotājiem jāturpina nopietni strādāt, ceļot efektivitāti, samazinot pirktās lopbarības izmaksas, kā arī turpinot fermu modernizēšanu, iesaka LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja Anita Siliņa. To var nodrošināt, ja ir pietiekami resursi zemes, fermu aprīkojuma un tehnikas iegādei. Dati liecina, ka piena realizācijas cena šo mērķu sasniegšanai nav pietiekama.«Viens no būtiskākajiem efektivitātes uzlabošanas nosacījumiem ir kooperācija. Katrai mazajai un vidējai un saimniecībai nav nedz iespējas, nedz arī vajadzības iegādāties visu nepieciešamo tehniku lopbarības audzēšanai un novākšanai. Šobrīd tehnikas pakalpojumu kooperācija mazo un vidējo saimniecību vidū ir vāji attīstīta,» secina A.Siliņa. ◆
