Sidrabenes pagasta Garozas pamatskola saņēmusi vērtīgu dāvinājumu – dažādas mēbeles un datorus apmēram 2000 latu vērtībā.
Sidrabenes pagasta Garozas pamatskola saņēmusi vērtīgu dāvinājumu – dažādas mēbeles un datorus apmēram 2000 latu vērtībā.
Mēs sēžam skolas bibliotēkā senās ēkas trešajā stāvā. No Rīgas ir atbraucis Andrejs Kuļikovskis, no Emburgas – pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants. Sēžam pie jaunajiem galdiem, un skolas direktors Jānis Blekte ne bez lepnuma teic, ka te es vēl neesot bijis. Atbildu, ka esmu te kādreiz dzīvojis. Nu, protams, tolaik mana māte strādāja par skolotāju un tur bija dzīvoklis. Tagad ir bibliotēka, un tajā tiešām esmu pirmo reizi.
Direktora lepnums ir patīkams. Jūtama rūpīga saimnieka gādība. Jau agrāk, izstaigājot skolu un redzot, kā tā mainījusies – par klasēm un darbnīcām pārtapis bijušais malkas šķūnis, vāgūzis, gubenis, pat kūtiņa –, direktors nebūt neslēpa savu prieku. Tāpat arī šoreiz. Tikai klāt vēl nāca pateicība. Saņēmis gan ziņu par dāvinājumu, bet bijis pārsteigts, ieraugot sētā lielu furgonu. J.Vīgants arī atzīst, ka skolai tas ir liels ieguvums. Salgales skoliņa arī esot apdāvināta, taču summa bijusi daudzkārt mazāka.
Klausoties cildinājuma un pateicības runās, A.Kuļikovskis jūtas mazliet neērti, tāds kā apmulsis. Viņš ir Zviedrijā lielākās gultņu ražošanas firmas «Svenska Kullager Fabriken» (SKF) pārstāvis Baltijā. Rīgā pārstāvniecības birojs pārvietojies uz jaunām telpām, nolēmuši, ka «veco» iekārtu vairs neizmantos, bet dāvinās Garozas pamatskolai. Kuļikovska kungs it kā atvainojoties bilst, ka šis fakts neesot tik ievērības cienīgs, lai par to plaši bazūnētu. Tā ir smalkjūtīga pietāte, kas dziļi sakņojusies Kuļikovsku dzimtā un bijušā Garozes pagasta vēsturē.
A.Kuļikovskis saņēmis mantojumā sava vectēva Kārļa un tēva Jāņa mājas «Līčus». Saņēmis tā, kā gandrīz pēc Pirmā pasaules kara tās saņēma vectēvs, – nolaistas, izpostītas, izvazātas. 1941. gada 14. jūnijā visa Kuļikovsku ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Vectēvs gāja bojā 1942. gadā Vjatlagā, Andrejs 1944. gadā piedzima Krasnojarskas novada Boļše – Ulujas rajonā.
Viņš pirmoreiz Līču postažu ieraudzījis 1991. gadā. Garozas pamatskolas vēstures arhīvā glabājas 331. Garozes mazpulka diženās Skaidrītes Grīnfeldes 1938. gada 1. februārī uzrakstītā Kārļa Kuļikovska biogrāfija. Tajā, starp citu, teikts: «Ar darbu viss ir sasniedzams! Par to mums gaišu valodu stāsta Kārļa Kuļikovska dzīves gājums. Mēs visi zinām, ka netālu no Garozes stacijas atrodas mājas «Līči». Ne tikai mājas, bet gandrīz varam teikt – visa pagasta rūpniecības centrs. Mēs visi ēdam viņa kultu un maltu maizīti, mēs visi staigājam pa viņa ēvelētu grīdu. Viss te paša rokām tapis.
(..) Gādājot par saimniecības paplašināšanu, neaizmirsa arī domāt par bērnu izglītošanu. Dēls un meita beidza ģimnāziju un atgriezās tēva sētā, kur centīgi strādāja visus darbus. (..) Par mājas skaistumu un mājīgumu nenogurstoši gadā Kuļikovska kundze un meita. Patīkami ir iet gar Līčiem. Vienmēr tur ir ziedi. Tur dižciltīgas rozes vērš pret sauli savus krāšņos ziedus. Un pavasaros balti ķiršu ziedi rāmi šūpojas vējos.»
Saimniecība plauka, bet Kuļikovski nebija no tiem, kam patika plaši izrādīties. Un tomēr senās fotogrāfijas liecina, ka K.Kuļikovskis dziedājis pagasta korī, daudzkārt ticis aicināts kāzās, rosīgi piedalījies ikgadējās Mežu dienās, vietējās inteliģences sanāksmēs. Dēls Jānis redzams pagasta aktieru vidū, bijis aizsargos. Un paradoksāli – savu darba mīlestību un godīgumu Andreja tēvs Jānis Kuļikovskis pierāda arī tālajā Krasnojarskā, kļūdams par labāko kombainieri visā novadā. Par izcilu darbu, bet bez pases un tiesībām pārvietoties, Jānis tiek apbalvots ar Ļeņina ordeni un vairākām savienības lauksaimniecības izstādes medaļām.
Tagad Līči atkal ir iekopti. Tikai Andreja vecāki Jānis un Maiga Kuļikovski tos vairs neredzēja. 1987. gadā Kurzemes jūrmalā viņi gāja bojā autokatastrofā.
Andrejs Garozas pamatskolā nav mācījies. Bet tā ir viņa vecāku skola. Tā ir pienākuma un pēctecības izjūta, kas A.Kuļikovskim liek iepazīt Garozas skolu un tai palīdzēt.
