16. marts bija diena, kad pie Veļikajas upes vienīgo reizi bija kopā abas divīzijas un deva smagu triecienu boļševiku armijai.
16. marts bija diena, kad pie Veļikajas upes vienīgo reizi bija kopā abas divīzijas un deva smagu triecienu boļševiku armijai. Tai armijai, kas atkal vēlējās atgriezties kā iekarotāja, pakļaujot Latvijas tautu izvešanām un pārkrievošanai. Baigais gads atgriezās un turpinājās četrdesmit piecus gadus.
Tie latvieši, kuri aizgāja cīnīties «pareizās» armijas pusē brīvprātīgi vai tāpat tika mobilizēti, cīnījās kopā ar tādu pašu iekarotāju armiju kā vācu. Viņi gāja, lai savai tautai liktu vēlreiz pārdzīvot Baigo gadu. Vai nošautie pēckara brīvības cīnītāji, izvestie un apcietinātie nav uz viņu sirdsapziņas?
Ebreju kopiena paziņo, ka neizkārs šajā dienā karogus. Tas uz viņu sirdsapziņas. Vai tad latviešu leģions bija tas, kas viņus dzina lēģeros un iznīcināja? Tie bija atsevišķi cilvēki, bet ne leģionāri kopumā.
Tad jau mums, bijušajiem padomju laikā izvestajiem, vajadzētu ienīst ebreju tautu, jo kas tajā laikā bija pie represīvo orgānu varas augšgala? Kāda viņiem bija tautība?
