Pensionāra skats uz dzīvi var būt atšķirīgs. Antoņina Žeļeznova pārsteidz ar netradicionālu attieksmi, kas var kļūt par pārsteigumu apkārtējiem. Viņas prieka avots ir spējā saskatīt labo.
Pensionāra skats uz dzīvi var būt atšķirīgs. Antoņina Žeļeznova pārsteidz ar netradicionālu attieksmi, kas var kļūt par pārsteigumu apkārtējiem. Viņas prieka avots ir spējā saskatīt labo.
“Nerunāšu par slikto, nekritizēšu, baidos no grēka. Pasakos no sirds par to, kas man ir. Esmu pensionāre. Neprasiet, es pat nezinu, cik ilgi. Neskaitu. Vairāk nekā desmit gadu jau pagājis. Jaunībā strādāju kolhozā, slaucu govis. Tie 16 gadi manā darba stāžā nav ieskaitīti. Arhīvā pazuduši visi papīri. 27 gadus nostrādāju dzelzceļnieku klubā. Kopu telpas, strādāju par biļešu kontrolieri.
Es neinteresējos par to, cik man šogad pieliks, jo pensija visu laiku pa druskai aug. Sākumā bija kādi 30 latiņi, bet tagad ir 81 lats un 75 santīmi. Uzticos, ka viss būs labi. Iztieku. Mums ir divistabu dzīvoklis. Dzīvojam ar vīru, varam visu samaksāt. Bērni izauguši, viņiem savas problēmas, es nemaz par savām nerunāju. Satiekamies, papriecājamies. Viņi neko nestāsta, jo tad uztraucos, raudu, ja nevaru palīdzēt. Man ir divas meitas, četri mazbērni. Es labi iztieku. Badoties nebadojos. Ēdu biezpieniņu, maizīti, dzeru tēju. Agrāk cepu maizīti. Bērni bija mazi, vajadzēja viņus un viņu draugus palutināt. Citreiz iznesu svaigu maizīti pagalmā. Tagad vairs ar cepšanu nekrāmējos. Esmu pareizticīgā, daudz gavēju. Viens gavēnis ir 40 dienu, otrs 60. Tajā laikā varu iekrāt naudiņu, palīdzēt citiem. “Bomžaku” žēl. Cilvēki taču. Man jau 40 gadu ir dārziņš. Sagatavoju ziemai gurķīšus, ievārījumus. Pagrabu neviens nekad nav apzadzis. Dievs sargā. Daži teic, ka es tāda padulla, par daudz domāju par citiem. Ceru, ka neizskatās pēc lielīšanās. To es negribu. Dievam tas nepatīk. Žēl, ka nevaru “bomžakus” ielaist savā dārza mājiņā. Viņi pīpē un dzer, nodedzinās. Bet par to naudiņu – cik pieliks, tik pieliks. Man divas zobu saknes jāizrauj. Katra maksā septiņus latus. Varbūt varēšu to izdarīt. Brillītes gan nevarēšu nopirkt. Tās, ko nēsāju, vēl no mammītes saglabājušās. Viņa jau 22 gadus kā mirusi. Man Dievs palīdz. Pirms gadiem iekoda ērce. Negāju pie ārsta, cerēju uz Dieviņu. Pēc mēneša aizveda uz slimnīcu galīgi trīcošu. Dakterītei teicu, lai neuztraucas, – ja izdosies izārstēt, labi, ja neizdosies, arī labi. Nesatraucu ne viņu, ne sevi. Visam savs laiks. Dievs neļāva ne nomirt, ne grupu dabūt. Negribu sliktu teikt, bet domāju, ka tik daudz deputātu mums nav vajadzīgs. Ne ēkas uzcēluši, ne rūpnīcu atjaunojuši. Izliek cilvēkus no “īrēm”. Kā budžetā var nebūt naudas? Ja esi deputāts, ieliec no savas, lai krājas. Deputātiem taču naudiņas pietiek. Ar pensiju viss ir kārtībā – var paēst un citiem iedot.
