Līdz ar visām iespējamajām ekonomisko nedienu batālijām un izteikti drūmajām nākotnes prognozēm gluži kā sekundārs pasākums vakar pie Saeimas bija viens no pēdējiem politiskajiem cēlieniem drāmā, ko nosacīti varētu dēvēt pretestību valdošās kliķes uzspiestajai administratīvi teritoriālajai reformai.No vienas puses var sacīt, ka pāragri izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo Saeimas balsojums šajā brīdī vēl nav bijis, savs punkts uz i nākamā gada sākumā jāliek Satversmes tiesai, un gan jau līdz vēlēšanām viss būs nokārtots. Pat ja tā – visderdzīgākā ir atsevišķu darboņu attieksme (dariet, ko vēlaties, nekas tāpat nemainīsies!), kas vedina uz domām, ka viss jau sen sarunāts, bet pie parlamenta ēkas pulcējas tikai «vaukšķu bars», kas sadomājis politiskajā nekaunībā izvirtušiem mūļiem traucēt bīdīt lielas lietas.Visā šajā ieilgušajā scēnā gan pilnīgi ignorēts paliek cits apstāklis, proti, to pašvaldību argumenti, kas tiek iegrūstas «piespiedu laulībās» pēc kareivīgu kalniešu klanu tradīcijām. Nav normāli, ja brīvprātības princips tiek «aizmirsts», bet jau šobrīd attīstītu pagastu paustais par labu atsevišķa novada veidošanai – neuzklausīts. Sak, mēs visu zinām labāk par citiem, mūsu viedoklis ir vienīgais pareizais, un nemēģiniet te neviens traucēt! Protams, atradīsies jau kāds valdošās kliķes «autsaiders», kas vārdos atbalstīs dumpiniekus, lai jau nākamajā mirklī dotos pie viena galda ar «tiem sliktajiem» un tikko notikušo aizmirstu.Kvoruma «noraušana» būtu drosmīgs solis, taču dividendes politiskajā tirgū tas nenestu, un šādu greznību – riskēt ar savām izredzēm – atļauties nevar. Protesti paliks kā saucēja balss aizvērtā mucā.
