«Lielā» privatizācija Latvijā gandrīz vienmēr ir bijusi viena «šmucīga padarīšana».
«Lielā» privatizācija Latvijā gandrīz vienmēr ir bijusi viena «šmucīga padarīšana». Kad jūlija sākumā «Ekonomistu apvienība 2010» rīkoja konferenci «Labējās politikas veiksmes un neveiksmes 7. Saeimas laikā», partiju pārstāvjiem no valdošās koalīcijas bija jāatzīst, ka lielākā labējo partiju neveiksme 7. Saeimas laikā bijusi privatizācijas jēdziena diskreditācija. Teorētiski vēl ir bezgalīgas iespējas turpināt graut jebkādu pozitīvo priekšstatu sabiedriskajā domā par privatizāciju kā tādu, jo valdības darba kārtībā ir mūsdienu varoņeposa cienīgā VAS «Latvijas Kuģniecības» (LK) pārdošana privātam īpašniekam.
Pēc neveiksmīgā un farsam līdzīgā pēdējā LK privatizācijas mēģinājuma koalīcijas partijas vairākus mēnešus nespēja konstruktīvi kaldināt jaunus principus, kurus vajadzētu ņemt vērā LK privatizācijā, lai sasniegtu visai sabiedrībai tik nozīmīgo mērķi – godīgi (protams, protams, Latvijā par šo jēdzienu daudziem gribas pasmaidīt) pārdot LK akcijas, gūstot pēc iespējas lielāku peļņu valstij, tas ir, sabiedrībai. Koalīcijas partijām izveidojot darba grupu, it kā ir panākta konceptuāla vienošanās, ka LK privatizācijā varētu atbalstīt 51% (kontrolpaketes) pārdošanu stratēģiskajam investoram, savukārt par pārējiem 49% stingra vienošanās pagaidām vēl nav panākta. Taču iespējamais modelis – 32% (no atlikušajiem 49%) atdot publiskajā piedāvājumā par privatizācijas sertifikātiem – jau tagad rada bažas.
Iespējams, šo bažu pamatā ir pašreizējais konteksts par tām atklātajām cūcībām, ko partiju ielikteņi Privatizācijas aģentūras padomē ar dažu partijas šefu neviltotu apmierinājumu mēģināja veikt pagājušajā nedēļā ar «Latvijas gāzes» akcijām, cenšoties tās lēti – par privatizācijas sertifikātiem, nevis reālu naudu – iegādāties, tādējādi apdraudot neskaitāmu miljonu aizplūšanu garām valsts kasei. Premjers Andris Bērziņš apturēja šo negodīgo rīcību; viņš rīkojās nekavējoties un pareizi. Neoficiāli tiek uzskatīts, ka ļoti daudz finansu resursu privatizācijas sertifikātu formā ir uzkrājuši Latvijas ekonomiskie grupējumi (baumo par trijiem vai četriem nopietniem grupējumiem). Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka tieši šie grupējumi būs galvenie pretendenti uz publiskajam piedāvājumam paredzēto 32% LK akciju; un tāpēc nekādi nevar runāt par eventuālu «parasto» cilvēku līdzdalību LK privatizācijā, jo, pirmkārt, «parastajam» cilvēkam nav tādu resursu un, otrkārt, «parastā» cilvēka resursi (sertifikāti) tiek «apgrozīti» un prasīt prasās pēc «atprečošanas» citu iestāžu ietvaros, kuru īpašnieki 90. gados, gudri būdami, izmantoja lielas daļas cilvēku nezināšanu, sertifikātus no viņiem iepērkot par smieklīgi zemu cenu. Tāpēc, lai izbēgtu no vietējo gaiļu cīņām, būtisks faktors ir pēc iespējas mazāk akciju ļaut iegādāties par sertifikātiem (šajā gadījuma iepriekšējais 68% kontrolpaketes un 15% ar sertifikātiem iegūstamās akcijas bija viens no labākajiem iespējamajiem LK privatizācijas modeļiem), kā arī stingri regulēt publiskajam piedāvājumam paredzēto akciju privatizācijas procesu.
Pasaules Banka ir pārliecināta, ka labākais LK privatizācijas variants ir tāds, kāds tas bija iepriekšējā privatizācijas mēģinājumā, proti, pārdot stratēģiskajam investoram 68% no LK akcijām. Piedāvājumu iesaistīties LK privatizācijā, piešķirot kredītu vai iegādājoties daļu akciju, ir izteikusi Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Kaut gan valdība pēdējā LK privatizācijas mēģinājumā diezgan konsekventi ievēroja starptautisko organizāciju ekspertu ieteikumus, LK liktenis, jādomā, izšķirsies pašmāju «šeptmaņu» (neskatīt to sazvērestības teorijas ietvaros) iegribās un spējā vienoties. Tāpēc ļoti nozīmīgs jautājums, kam jau tagad – pirmsprivatizācijas fāzē – vajadzētu būt atrisinātam, ir saistīts ar atklātību. Nav respektējami pāris čekistu institucionālā iemiesojuma (it kā partijas) vai politiski (lasi: arī ekonomiski) angažēto amatpersonu apgalvojumi par sabiedrisko organizāciju («Pelēkā kastīte,» pēdējā privatizācijā, raksturojot sabiedrības par atklātību «Delna» uzsāktās aktivitātes saistībā ar LK, sacīja Bojārs seniors) nevajadzīgo klātesamību LK privatizācijā. Neviens nav vainīgs, ka tieši šāda veida organizācijas ir vienīgais efektīvais līdzeklis, lai demokrātiskā valstī nodrošinātu sabiedrības interešu ievērošanu.
Latvijā gandrīz ir pabeigts privatizācijas process – deviņu gadu laikā privatizēti 97% valsts uzņēmumu; privatizācijas jēdziens esot diskreditēts; cilvēki netic savai valstij. LK veiksmīga privatizācija (skat. augšminēto privatizācijas mērķi) ir piliena lieluma cerība, ka kaut kas sabiedrības attieksmē varētu uzlaboties. Pilīte ir jūtami aktivizējusies; tuvojas 8. Saeimas vēlēšanas.
