Politiķus pilnmēness, šķiet, ķer vismaz tik spēcīgi kā zibens šautra, jo ik pa brīdim interesanti izteikumi saklausāmi tieši ap šo laiku. Šoreiz laikam trāpīts no jauna iekšlietu ministra krēslā nonākušajam Marekam Segliņam.
Politiķus pilnmēness, šķiet, ķer vismaz tik spēcīgi kā zibens šautra, jo ik pa brīdim interesanti izteikumi saklausāmi tieši ap šo laiku. Šoreiz laikam trāpīts no jauna iekšlietu ministra krēslā nonākušajam Marekam Segliņam.
Viņa daiļi deklamētā apņemšanās apcirst “astoņkāja” taustekļus gan ir apsveicama, taču ne īpaši vietā šķiet pārsālītais optimisms, ar kādu ministrs apgalvo, ka “nu policijai viss ir” – 500 jauni auto, pāris tūkstošu latu algas priekšniekiem (kas padotajiem no tā?), sak, bruņojieties tik līdz zobiem, un – atiet!
Ātrumā arī piemirsta vispārzināmā patiesība, ka pat vistreknāk atalgotais priekšnieks bez labas komandas ir bezspēcīgs. Savas iepriekšējās ministrēšanas laikā vēlāk zināmā grāmatā par Sedziņu nodēvētais politiķis televīzijas reklāmās žēli vaidēja par “graujošām” telpām un ieroču trūkumu un aicināja ziedot naudu likumsargu ekipējumam, apņēmīgi solīja prasīt līdzekļus premjeram un Valsts prezidentei, “kamēr viņiem sapņos rādīšos”.
Tomēr minēto amatpersonu miegs netika apgrūtināts. Tolaik ministram aktuālāks bija policistu “palīgu” jautājums, lai piešķirtu īpašu statusu un policejiskas pilnvaras neviennozīmīgi vērtētām personām, tajā skaitā no biznesa vides. Šis jautājums gan zaudēja aktualitāti līdz ar šā kunga izkrišanu no ministra krēsla, tomēr ar aprīkojumu saistītās problēmas pašas no sevis neatrisinājās. Vēl vairāk – tieši tās kļuva par neizdarības sēklu ražai, ko ministrs Sedziņš spiests pļaut tagad, – kadru trūkums, ko izraisījusi policistu masveida aiziešana, atlikušo izmeklētāju pārslodze darbā un no tā izrietošā “kvalitāte”. Kā saka, ko sēsi, to…
