Ko var izdarīt valsts, to nevar izdarīt indivīds. Tāpēc ir skumji, ja amatpersonas apelē pie sabiedrības sirdsapziņas tad, kad jāklauvē pie savējās.
Ko var izdarīt valsts, to nevar izdarīt indivīds. Tāpēc ir skumji, ja amatpersonas apelē pie sabiedrības sirdsapziņas tad, kad jāklauvē pie savējās.
Taču ir arī otrādi – ko var veikt konkrēts cilvēks konkrētā vietā, bet tomēr neveic, nevar aizbildināties ar sliktās valdības (pašvaldības) slikto darbu.
Vēstule par (ne)iespējām invalīdiem pārvietoties sabiedriskajā transportā mani pamudināja vēlreiz ieraudzīt sen redzēto, bet ērtības labad dziļi prāta palīgtelpās iegrūsto patiesību, ka objektīvie rādītāji un subjektīvā patiesība ir nesaderīgi elementi.
Objektīvā patiesība – Jelgavā kursē labi autobusi, pieejami invalīdiem. Arī tas, ka pilsētā pārsvarā ir novecojušas pieturas ir objektīva patiesība.
Atsevišķiem cilvēkiem šīs objektīvās lietas ik dienas rada subjektīvu pārdzīvojumu.
Nav jau tik slikti – lielveikalu pirmajos stāvos pie pārtikas produktiem un šādiem tādiem rūpniecības ražojumiem invalīds var piekļūt. Uz otro stāvu trepes domātas citiem. Arī pie apģērbu veikaliem nerakstīts likums – invalīdiem tie nav domāti. Kā tu justos, ja, zaudējot kājas, zaudētu arī iespējas nopirkt jaunu tērpu? Tu varētu savā ratiņkrēslā gaidīt. Varbūt kāds garāmgājējs sapratīs tavas tiesības pirkt un uznesīs tevi veikalā. Ja pietiks spēka. Mums nav pašsaprotami, ka cilvēks ar ierobežotām kustībām ir vīrietis vai sieviete, kuram joprojām gribas labi izskatīties. Tas nav “trešais dzimums” ar īpašām vajadzībām.
Bet pilsētai gribas labi izskatīties. Pie veikala lēzena uzbrauktuve. Tā teikt, invalīdam draudzīga vide, bet, atverot durvis, redzams, ka tur nav iespējams pa šaurajām ejām virzīties ar ratiņiem.
Man gribētos uzdot jautājumu tiem cilvēkiem, kas īstas dzīves, īstu iespēju vietā invalīdiem piedāvā skatuves butaforijas. Uz skatuves nekas, izņemot cilvēkus, nav īsts – ne puķes, ne šņabis, ne dārglietas. Bet skatītāji to pieņem par īstu, jo teātris jau ir tāpēc, lai domātu, justu, smietos un raudātu.
Bet pilsēta nav teātra skatuve. Manuprāt, šādu butaforisku piedāvājumu īstu iespēju vietā var nosaukt par cietsirdīgu attieksmi pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Nepieciešama uzbrauktuve? Lūdzu! Ir. Ar sportiskiem, ekskluzīviem pagriezieniem, nejēdzīgā leņķī. Ir arī “draudzīgas”, bet tālāk par durvīm tās neved. Šāda attieksme noteikti veicina sociālo atstumtību. Ja ir atbilstoša vide, aktīvs cilvēks spēj iekļauties sabiedrībā bez sociālās iekļaušanas. Viņam nav vajadzīga motivācijas skola, bet sakārtota vide. Lai arī mēs pamatoti priecājamies par Jelgavas arvien glītāko “meikapu”, ir laiks atgādināt, ko nozīmē sociālā atstumtība.
“Sociālā atstumtība nozīmē indivīdu vai personu grupu nespēju pilnībā vai daļēji iekļauties sabiedrībā, kad viņiem liegta vai apgrūtināta pieeja tādām precēm, pakalpojumiem un darbībām, kas ir vitāli svarīgas personas attīstībai un nodrošina cilvēka pilnvērtīgu funkcionēšanu sabiedrībā.
