Kristaps Štobis ir vides dizainers un mākslas pedagogs. Viņš sevi dēvē par Ziemassvētku mākslinieku, jo kopā ar domubiedriem izveidojis uzņēmumu, kas, strādājot ar zīmolu “December Design”, nodarbojas galvenokārt ar Ziemassvētku dekorāciju veidošanu Latvijas pašvaldībās, kā arī Lietuvā un Norvēģijā. Kristaps Jelgavai vēl neko nav gatavojis un Jelgavu un Dobeli pazīst vairāk kā caurbraucējs ceļā no Liepājas uz Rīgu. Bet arī caurbraucēja skats no malas reizēm var būt vērtīgs.
– Īsumā raksturojiet savu nodarbošanos, profesiju – kā izvēlējāties, kur mācījāties, kur strādājat pašlaik, vai patīk tas, ko darāt?
Mākslas skolā esmu ieguvis dizainera izglītību un pēc profesijas esmu vides dizainers. Liepājas Universitātē ieguvu arī mākslas pedagoga izglītību, taču skolā neesmu strādājis nevienu dienu. Jau vairāk nekā desmit gadu projektēju un radu vides dekorācijas. No bērnības sapņoju būt par mākslinieku, un mans sapnis ir laimīgi piepildījies – esmu tas, kas gribēju būt.
Aizsākums bija pirms desmit gadiem, kad sākām ražot izkārtnes un gaismas reklāmas veikaliem. Tās gatavojam joprojām, tas mums vienmēr ir bijis paralēli dekorēšanai. Šodien, kad notiek mūsu saruna, atrodos savā uzņēmumā, bet man aiz loga darbinieki veido svētku dekorus Pāvilostai. Izgatavojam arī Lieldienu un Līgosvētku dekorus, bet 90–95 procenti mūsu produkcijas ir Ziemassvētku dekorācijas. Tie sajūtu ziņā cilvēkiem ir vismīļākie svētki. Ir mums arī dekorācijas, kuras var piestiprināt pie laternām vai iekārt eglē. Ar iekštelpu rotāšanu nenodarbojamies, orientējamies uz liela formāta dekorācijām pilsētvidē, lieliem laukumiem. Mums nav liela rūpnieciska ražošana, vairāk izstrādājam individuālus risinājumus. Tāpat vienmēr ir svarīgs stāsts, saturs, ideja.
– Kā redzat Zemgali, konkrētāk – Jelgavu, Dobeli un citas pilsētas, bet galvenokārt Jelgavu citu pilsētu kontekstā?
Cauri Jelgavai un Dobelei iznāk braukt bieži, mīļa vieta man ir Nākotne. Šajā ciematā bērnībā pavadīju vairākas vasaras, jo tur dzīvoja mana krustmāte. Vienmēr patīk skatīties, kā dažādos gadalaikos ir saposta Dobele. Katru gadu ar ģimeni braucam arī uz Ceriņu svētkiem. Skatos uz Dobeles sniegavīriem, un, manuprāt, tā ir asprātīga, uzrunājoša iniciatīva, kas iepatikusies gan pašiem pilsētniekiem, gan caurbraucējiem un viesiem.
Jelgava jāuzslavē par katru gadu skaisti izrotāto egli, aizvadītajos Ziemassvētkos bijām to skatīties. Fonā vēl izgaismotie koki, un tas bija veiksmīgi. Esam runājuši ar pašvaldību, un mums ir idejas, ko varētu piedāvāt Jelgavai. Ar katru gadu vairāk Latvijas pilsētas praktiski un radoši piedomā par dekorēšanu, lai cilvēki vairāk uzturētos ārā, ietu pastaigāties, un ierastā vide pārvēršas. Man patīk, kā Jelgavas Pasta sala izskatās naktī, bet Jelgavai vēl jāmeklē un jādomā, kā izmantot Rīgas tuvumu. Redzu, ka Rīgas–Jelgavas šoseja ir noslogota – daudzi dodas strādāt uz Rīgu. Varbūt jāveido piedāvājums, lai cilvēki brīvdienas tomēr pavadītu savā pilsētā. Varētu dot jauniešiem iespējas, jo viņiem ir interesantas idejas, projekti, un tiem nepieciešams atbalsts. Brīvdienu programma mēnesim, turpinām koncertus namu iekšpagalmos u.c., izmantojam šo pandēmijas laiku, jo cilvēki ir jāiepriecina, jādod ticība, ka kopā mēs pārvarēsim, un – jāpārsteidz pašiem sevi.
– Ko vajadzētu mainīt, uzlabot Jelgavas pilsētvidē?
Par vizuālām lietām jau katram ir savs viedoklis. Vienmēr ir ko uzlabot, mainīt, darīt citādāk. Nevaru nosaukt kaut ko vienu, jo kritikai jābūt pamatotai, man patīk vai nepatīk – tās ir emocijas. Ja aizrādi, tad piedāvā ko labāku. Lai kaut ko ieteiktu, Jelgavā būtu jāpaviesojas ilgāk, taču kā caurbraucējs pēdējā laikā redzu uzlabojumus. Bet viens, ko vajadzētu visām Latvijas pilsētām, – piedomāt par savu koptēlu, jo ir vairākas atsevišķas labas lietas, bet kā tās sasaistīt kopā… Piemēram, vasarā padomāt par ziediem vienotās krāsās, lai būtu sarkanā, dzeltenā utt. iela. Tiek izstrādāti ietvju renovācijas, apgaismojuma projekti, bet, iebraucot citā pilsētas daļā, tur atkal ietves ir savādākas. Par koptēlu, manuprāt, vajadzētu domāt arī svētkos, par kopīgo stāstu, kas vieno, – centrā kāds dominējošais elements, kas pa ceļam “izstaro” uz mazākām ielām, mikrorajoniem, ar krāsu, motīviem sasaucas ar centru, tad arī nomaļu un mikrorajonu iedzīvotāji nejutīsies apdalīti. Tas nav tikai Jelgavā, arī citās pilsētās to vadība koncentrējas tikai uz centru, piemirstot par nomalēm, neveidojot pilsētas kopējo “garšu”. Ir svarīgi maziem solīšiem to pārnest uz guļamrajoniem, dot to iedzīvotājiem pozitīvo grūdienu, vasarā vairāk ar ziediem, ziemā ar gaismas virtenēm, lai, iebraucot savā mikrorajonā, cilvēks justos gaidīts un priecīgāks. Tas neprasa milzu finansējumu, vairāk iniciatīvu, darītgribu un labas idejas. Arī dizaineru un pilsētplānotāju līmenī. Un sakoptākā vidē arī cilvēki paliek labāki.
– Ko domājat par pilsētu saukļiem, moto, devīzēm? Vai Jelgava, jūsuprāt, atbilst pozicionētajiem saukļiem – pilsēta izaugsmei, studentu, jauniešu pilsēta? Vai šādiem saukļiem ir nozīme?
Saukļu laiks ir beidzies – tas ir mans subjektīvais viedoklis. Sauklis neko nedos, nepievienos pilsētas zīmolam papildu vērtību. Tas ir pagājis posms, kas vairs nav aktuāls. Saukļi ir arī Ventspilij, Siguldai, Liepājai un citām pilsētām. Jelgavai, manuprāt, jādomā, vai tai vispār ir vajadzīgs sauklis, jo tas, ka pilsētai ir potenciāls, ir nepārprotami – Rīgas tuvums, loģistikas centri, daudz uzņēmumu. Ir gudrāki, citādāki veidi, kā sevi pozicionēt, jo pilsētu starpā pastāv konkurence, kurai sakārtotāka vide, kura piemērotāka ģimenēm ar bērniem u.c. Pilsētai jādomā, kā tā sevi redz pēc pieciem gadiem, un nevar neņemt vērā iedzīvotāju viedokli. Jā, Jelgavā ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte, bet Jelgava – studentu pilsēta? Šķiet, ka vairs ne. Paliekošas pilsētas vīzijas veidošana nevar būt atrauta no tautas viedokļa. Nedrīkst neņemt vērā arī to, ka pasaule strauji mainās – tā ir jaunā realitāte. Mēs cenšamies skatīties nākotnē, gaidām, kad pandēmija beigsies, bet tā, kā bija, vairs nebūs. Reklāmas saukļi, plakāti, aicinājumi – cilvēki pret tiem kļuvuši imūni. Jābūt personiskākai pieejai, jāveido dzīve tā, lai cilvēkiem patiktu šeit dzīvot, lai viņi gribētu te būt. Braucot pa Latviju, izskatās, ka daudzās vietās varbūt vajag nedaudz vairāk gribēt, nepieciešams jaudīgs grūdiens, saņemšanās. Nāk pavasaris, un Lielā talka ir laba ideja. Taču cilvēkiem nevajadzētu visu gaidīt no valdības, pašvaldībām, bet nākt pašiem ar savām iniciatīvām, veidot mikrorajonu grupas, apkaimju biedrības. Dažās pilsētās tādas ir, un tas ir lieliski.
– Kādas ir pilsētvides attīstības jaunākās tendences pasaulē?
Pasaulē pašlaik dominē zaļais virziens – zaļie dārzi, dažādi risinājumi siltumnīcas efekta un izplūdes gāzu samazināšanai. Pilsētas sacenšas, kura zaļāka, kura modernāka. Bet ir viena tendence, kas nezudīs nekad, – būt interesantam, būt citādākam. Tāpat pilsētās tiek domāts, ko darīt ar pagātnes vēsturisko mantojumu, vecas rūpnīcas pārtop par mākslinieku kvartāliem, kur darbojas radošo industriju bizness.
– Pastāstiet, kāda ir pilsētvides dizaina ietekme uz lokālo ekonomiku!
Kā piemēru gribu minēt Ogri, un pašvaldības veiktā uzņēmēju aptauja to apstiprina. Jau divus gadus – 2019. un 2020. gadā – Ogres noformējums pilsētas centrālās gājēju ielas uzņēmējiem ir devis ievērojamu ienākumu kāpumu. Apgrozījums audzis nakts stundās un brīvdienās, kad cilvēki nāca baudīt izgaismotās ielas un kokus. Ogres Ziemassvētku dekorus – karieti un bumbas – veidoja mūsu uzņēmums, un apmeklētāju vērtējums ļoti iepriecināja. Mēs katrai pilsētai meklējam un piedāvājam individuālu risinājumu, veidojam savu lokālo stāstu, kas svarīgs vietējiem iedzīvotājiem.
Lokālais tūrisms Latvijā ļoti attīstās, mēs pārvietojamies no pilsētas uz pilsētu. Arī Jelgavai ir savi pozitīvie piemēri – ledus un smilšu skulptūras. Bet vairāk ir jāuzticas savējiem no pašu vides, lai jaunieši attīsta, viņi ir jāmotivē. Zinu no pieredzes, ka viņu idejas mēdz būt radoši interesantas, kreatīvas, spožas. Viņi varbūt aizies mācīties uz Rīgu, bet atgriezīsies Jelgavā, tāpēc piederības veidošana ir svarīga.
– Kāds ir jūsu pilsētas dekorācijas stāsts, tās nenovērtētais spēks un potenciāls, objektu “magnētu” nozīme tūrisma attīstībā?
Tas man ir mīļš temats. Esmu dzirdējis labas atsauksmes par mūsu veikumu Liepājā – gaisa balonu trīsstāvu mājas augstumā –, un mēs kolēģiem Viļņā un Tallinā paziņojām, ka tas ir Baltijā augstākais vienapjoma dekors. Cilvēki brauc, skatās un fotografējas pie tā, tādējādi veicinot pilsētas atpazīstamību un tūrismu. Šie interesantie objekti strādā kā magnēts. “Magnētam” ir jābūt ar vērienu – lielākam, savdabīgākam, inovatīvākam, lai tas raisītu papildu interesi, nestu stāstu, interpretācijas par to, radītu iespaidus.
Pasaulē ir aptaujas, topi, vietnes, kur, piemēram, cilvēki iesūta Ziemassvētku egļu fotogrāfijas. Arī egles no dažām Latvijas pilsētām. Tā cilvēki uzzina, ka ir Latvija, Jelgava. Mums vajag sevi uz āru rādīt ar kvalitatīvām monumentālām lietām un arī veidot kaut ko atšķirīgu, tādu, kas vēl nav bijis, un neaizmirst arī par vēsturi, meklējot pavērsienus, tad “magnēts” nostrādās. Ir pašpasludinātie “magnēti”, kā, piemēram, Viļņas centrālā egle vai Rīgas Ziemassvētku egles stāsts, un ir “magnēti”, kurus par tādiem nominē cilvēki, kā, piemēram, Ogre, kur nostrādāja gaismiņas un noformējums. Bet, kā novēroju Berlīnē, tur jau oktobrī pilsētas kokos tiek izkārtas gaismas virtenes un sākas Ziemassvētku gaidīšana. Mēs no uzņēmuma katru gadu apmeklējam arī izstādi ”Christmas World” Frankfurtē.
– Kā varētu izmantot vietas un objektus, kas gadiem ilgi ir atstāti novārtā? Piemēram, Jelgavā ir strūklakas, pulksteņi, kas nedarbojas gadu desmitiem.
Tur vajag drosmīgu pieeju, tādu pozitīvu revolūciju, piemēram, var rīkot apgleznošanas, izkrāsošanas akcijas, manifestus kopā ar bērniem un jauniešiem, paskatīties uz šiem objektiem no dažādām pusēm. Tā varam uzlabot arī padomju mantojumu mikrorajonos, publiskās vietās, protams, saskaņojot ar pašvaldību. Dot jauniem māksliniekiem vaļu, kaut vai piestādīt ar puķēm, nebaidīties no dažādības, jo mums ir jaudīgu jauniešu ideju piemēri. Jauniešiem ir svarīgi, lai viņiem notic, citādi liela daļa mākslas skolu beidzēju diplomdarbu paliek tikai uz papīra.
