Cilvēkiem, kas visu ir zaudējuši, mēs esam pirmais balsts jaunas dzīves sākšanai, saka Jelgavas nakts patversmes direktors Andrejs Liekniņš.
Cilvēkiem, kas visu ir zaudējuši, mēs esam pirmais balsts jaunas dzīves sākšanai, saka Jelgavas nakts patversmes direktors Andrejs Liekniņš.
Jelgavas nakts patversme darbojas kopš 1998. gada 13. marta. Šajā laikā caur to izgājuši vairāk nekā divsimt cilvēki, tomēr Andrejs Liekniņš norāda, ka patversmes klienti ir tikai redzamā aisberga daļa, daudz vairāk ir bezpajumtnieku, kas varbūt nezināšanas, bet, iespējams, kādu principu dēļ vienkārši klaiņo pa ielām, nakšņo kāpņu telpās un pagrabos pie siltumtrases caurulēm.
Vienā naktī Jelgavas nakts patversme var dot pajumti trīsdesmit cilvēkiem, kas esot pietiekami, un tikai aukstos ziemas vakaros gribētāju ir vairāk nekā oficiālo vietu. «Patversmē apmeklētāju pieplūdums ir ļoti viļņveidīgs – brīžiem aizņemtas visas gultas, bet brīžiem gandrīz puse paliek tukšas. Nereti šie «paisumi» un «bēgumi» ļoti cieši ir saistīti arī ar pensijas saņemšanas un iztērēšanas termiņiem,» novērojis A.Liekniņš. Viņš atzīst, ka ļoti liela sabiedrības daļa neizprot patversmes nepieciešamību. Reizēm tās iemītnieki tiek vērtēti naidīgi un uzbrūkoši: «Daļēji jau tos cilvēkus var saprast, jo ar saviem nodokļiem viņi bezpajumtniekus noliek it kā nedaudz priviliģētā stāvoklī. Viņiem par nieka 35 santīmiem divreiz dienā pienākas ēdināšana, šie cilvēki var saņemt nosūtījumu pie ārsta, no Sarkanā Krusta vai baznīcas dabūt drēbes, patversmes klientiem palīdz nokārtot dažādus dokumentus. Tomēr der arī atcerēties, ka šie paši nodokļu maksātāji, uzturot patversmi, kaut daļēji atbrīvo savus pagrabus un kāpņu telpas no nevēlamiem «viesiem». Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka mēs neviens neesam pasargāti no nežēlīgiem likteņa pavērsieniem un neviens nevar būt drošs, ka reiz pats nebūs spiests nostāties rindā pie patversmes durvīm.»
Nakts patversmes svarīgākie uzdevumi ir sniegt bez pajumtes palikušam cilvēkam naktsmājas, ļaut viņam sevi higiēniski sakārtot, palīdzēt saņemt pamatdokumentu un, ja vien cilvēks pats grib, atbalstīt viņu darba un pastāvīgas dzīvesvietas meklējumos. «Visbiežāk, pirmo reizi nokļūstot pie mums, apjukušais cilvēks vizuāli līdzinās Robinsonam Krūzo. Viņam ir noskrandušas, netīras drēbes, pats arī nemazgājies – nereti šo iemeslu dēļ pie viņa «mājokli» atraduši neskaitāmi kukaiņi. Pirmām kārtām mūsu uzdevums ir ļaut viņiem nomazgāties un izmazgāt drēbes, ar ķīmiskiem līdzekļiem atbrīvot viņus no parazītiem, paēdināt un izguldīt. Vairumam patversmes apmeklētāju nav zināms, kur atrodas viņu pase, par dzimšanas, laulības vai invaliditātes apliecību nemaz nerunājot, tādēļ nākamais palīdzības solis, protams, ja vien pats cilvēks vēlas, ir šo dokumentu, kā arī pensijas jautājumu nokārtošana. Parasti jaunas pases saņemšana izmaksā vairāk nekā desmit latu, plus vēl fotogrāfija. Protams, patversmes apmeklētājiem tādas naudas nav, tādēļ pilsēta viņiem palīdz arī šajā ziņā. Lai dokumenta saņemšanai paredzētā nauda nekur nepazustu, tā tiek pārskaitīta uz attiecīgo bankas kontu, nevis izsniegta «uz rokas», lai izbēgtu no vilinājuma pasi apmainīt pret kādu «graķīti»,» atzīst patversmes direktors.
Viņš norāda, ka saskaņā ar noteikumiem viena persona patversmē drīkst pavadīt sešdesmit naktis, pēc tam tiek lemts, vai šo cilvēku pieņemt arī turpmāk. «Labvēlīgu lēmumu pieņemam, ja apmeklētājs patiešām ir sācis ko darīt normālas dzīves sākšanai. Nereti divi mēneši ir pārlieku mazs laiks, lai pagūtu izstaigāt visus birokrātijas labirintus un iegūtu kaut to pašu pasi – īpaši, ja cilvēks nav Latvijas pilsonis. Pie mums jau vairāk nekā pusotru gadu dzīvo kāds vīrs, kas tikai pirms pāris mēnešiem no Krievijas saņēma vienu izziņu pamatdokumentu iegūšanai. Šis cilvēks patversmē nokļuva pavisam nejauši un sākumā ļoti aizrāvās ar grādīgiem dzērieniem. Turpretim tagad, kad beidzot sāk kārtoties visi jautājumi, lai viņš atgrieztos normālā dzīvē, šis vīrs vairs nedzer un man vairākkārt ir uzsvēris, ka alkoholisma periods ir aiz muguras. Protams, šādu cilvēku, mēs nevaram izlikt aiz durvīm,» atzīmē A.Liekniņš.
Uzklausot patversmes apmeklētāju dzīvesstāstus, A.Liekniņš norāda, ka par «bomzi» neviens nepiedzimst, bet no viņu likteņa pat varenākie nav pasargāti. «Pie mums nāk cilvēki, kam ir viena vai pat vairākas augstākās izglītības. Visbiežāk pie patversmes durvīm nokļūst cilvēki, kas, bankrotējot lielajām Jelgavas rūpnīcām, palikuši bez darba un zaudējuši vīru vai sievu. Mūsdienu darba devēju noraidošā attieksme pret trīsdesmit piecus, četrdesmit, piecdesmit gadu veciem darbiniekiem dzen viņus aizvien dziļāk izmisumā, kam turpat līdzās ir arī alkoholisms. Protams, drīz vien šie cilvēki vairs nav spējīgi samaksāt par dzīvokli un agrāk vai vēlāk tiek izlikti uz ielas. Kas ar viņiem notiek tālāk, nevienu neinteresē. Tāpēc arī vajadzīga nakts patversme,» uzsver tās direktors. Viņš atzīst, ka visbiežāk uz patversmi nāk cilvēki, kam jau pāri četrdesmit, tomēr ne mazums ir arī gados patiešām jauni. «Atceros – reiz ieradās kāds puisis ap gadiem divdesmit. Daugavpilī dzīvojošais vīrietis bija sameklējis sev darbu kādā Jelgavas saimniecībā. Kad viss uzdotais bija paveikts, saimniece viņu vienkārši izsvieda uz ielas. Viņa puisim neļāva pat savākt savas mantas, par algas izmaksāšanu nemaz nerunājot. Protams, svešajā pilsētā jaunajam vīrietim neatlika nekas cits, kā doties uz patversmi. Pēc pāris mēnešiem viņam atkal bija izdevies sameklēt darbu un dzīvesvietu,» atceras A.Liekniņš.
Kopš aizvadītā gada maija viena nakts patversmē maksā 35 santīmus – tos var gan samaksāt skaidrā naudā, gan arī atstrādāt. Par vienu stundu patversmes sakopšanas darbos arī maksā tieši 35 santīmus. «Cilvēkiem patversmē ļaujam strādāt līdz pulksten divpadsmitiem dienā, pārējais laiks līdz patversmes atslēgšanai oficiāli viņiem jāvelta dokumentu kārtošanai, kā arī darba un dzīvesvietas meklēšanai. A.Liekniņš norāda, ka nu jau vairāk nekā divus gadus patversmē netiek ielaisti cilvēki, kam alkohola daudzums asinīs pārsniedz 0,5 promiles. «Šādu noteikumu bijām spiesti pieņemt, jo patversme savos pirmsākumos piedzīvoja ne vienu vien iereibušo apmeklētāju kautiņu. Tiesa gan, joprojām ir klienti, kas visādi cenšas telpās ienest kādu pudeli alkohola. Reizēm tā tiek slēpta zem biksēm, zābakos vai jakā. Ir bijuši arī gadījumi, kad pirms nākšanas patversmē cilvēks pie loga noliek pudeli, kurai piesiets striķis, un jau pēc ienākšanas telpās cenšas to ievilkt un papriecāties. Parasti gan dežurants šādas nerātnības pamana un par viltnieku dežūru žurnālā ieraksta attiecīgu piezīmi.
«Un tomēr melnajā neveiksmju jūrā ir arī gadījumi, kad cilvēkam, gūstot smagu pieredzi, izdodas izķepuroties. Šajos brīžos jūtos gandarīts par savu darbu un gūstu jaunus spēkus, lai palīdzētu nākamajiem dzīves pabērniem,» tā A.Liekniņš.
