1901. gada 22. oktobrī Lestenes pagastā laukstrādnieku ģimenē pasaulē nāca Roberts Lemkins. Vēlāk tieši viņš kļuva par pirmo Dienvidu elektrisko tīklu uzņēmuma direktoru.
1901. gada 22. oktobrī Lestenes pagastā laukstrādnieku ģimenē pasaulē nāca Roberts Lemkins. Vēlāk tieši viņš kļuva par pirmo Dienvidu elektrisko tīklu uzņēmuma direktoru.
Roberts ģimenē bija vecākais brālis māsai un vēl diviem brāļiem. Pirmā pasaules kara vētras Roberta ģimeni aizveda prom no Latvijas, tāpēc pamatskolu viņš beidza Pleskavā, iegūstot labas krievu valodas zināšanas. Pēc atgriešanās Latvijā 18 gadu vecumā viņš sāka savas darba gaitas – divus gadus kā māceklis strādājot Jelgavas pilsētas elektrības uzņēmumā.
1921. gadā R.Lemkinu iesauca karadienestā, un viņš nokļuva aviācijas pulkā Rīgā. Atgriežoties no dienesta, viņš palika uzticīgs iemīļotajai elektriķa profesijai un turpināja darbu Jelgavas elektrības uzņēmumā kā vecākais elektromontieris.
Jūtot vajadzību pēc zināšanām, 1931. gadā R.Lemkins iestājās Jelgavas Valsts arodskolā, nepārtraucot darbu. 1940. gadā viņš mācības turpināja Jelgavas Valsts tehnikumā neklātienē, bet pēc tam Rīgas Pilsētas elektrotehnikumā, kur beidza tikai divus kursus.
No 1940. gada līdz kara beigām R.Lemkina darbs saistījās ar pilsētas ūdensvadu, kur viņš pārzināja elektrosaimniecību.
Pēc karadarbības beigšanās R.Lemkinu iesaistīja darbā Jelgavas komunālās saimniecības uzņēmumā kā elektrotehniķi darbu vadīšanai. Nebija viegli šajā grūtajā laikā nodrošināt ar elektroenerģiju pilsētas dzīvei svarīgākos objektus – slimnīcu, maizes ceptuvi, ūdensvadu.
1946. gadā Jelgavas komunālās saimniecības nodaļas izveidoja atsevišķu uzņēmumu – Jelgavas pilsētas elektrotīklu. Par tā pirmo direktoru iecēla R.Lemkinu.
Savukārt 1950. gadā Komunālās saimniecības ministrijas pārziņā nodibinājās teritoriālie elektrotīklu uzņēmumi. Par Jelgavas energorajona pārvaldes priekšnieku tika iecelts R.Lemkins. Nu viņa pārziņā bija ne tikai Jelgavas, bet arī Dobeles un Bauskas rajona elektrotīklu saimniecības.
1958. gadā Jelgavas enerģētisko rajonu pārveidoja par Dienvidu elektrisko tīklu uzņēmumu. Likumsakarīgi par direktoru iecēla R.Lemkinu, kura vadībā darbs turpinājās līdz 1968. gadam, kad viņš aizgāja pensijā.
R.Lemkins, savas darba gaitas sākdams kā elektromontieris, bija kompetents visos darbos un, būdams direktors, ne vienreiz vien esot ļāvies kārdinājumam kļūt par tiešo darba vadītāju. Kā leģendu DET darbinieki esot stāstījuši, kā viņš pēckara gados pie vācu trofeju vilcēja stūres pats braucis uz mežu pēc balstu koksnes. Tas viņam sagādājis lielu gandarījumu.
Par darba ieguldījumu R.Lemkins apbalvots ar ordeni un medaļām, bet viņš neesot bijis vadītājs, kas vienmēr sēž kabinetā un gudri spriež konferencēs un sapulcēs, viņam paticis vadīt konkrētu darbu, redzēt tā rezultātus un būt kopā ar darba veicējiem.
R.Lemkins daudz darīja, lai pašu spēkiem un ar klientu palīdzību attīstītu savas ražošanas bāzes un būvētu dzīvokļus darbiniekiem. Rūpes par kolektīva darba un sadzīves apstākļiem, kas raksturoja viņu kā vadītāju, ļāva piesaistīt un izveidot stabilu darba spējīgu kolektīvu.
R.Lemkins pats gan bijis Komunistiskās partijas biedrs, tomēr, pieņemot darbā cilvēkus, viņš tos vērtējis ne pēc pagātnes vai tautības, bet pēc viņu darba. Dokumentos pat atrodams, ka piecdesmito gadu sākumā viņš saņēmis partijas rājienu par to, ka pieņēmis darbā bijušos aizsargus, leģionārus vai citādi «neuzticamus» cilvēkus.
Viņa kolēģis Imants Hercogs atceras: «Pie Roberta Lemkina vienmēr varēja doties lūgt padomu darba jautājumos, nebija pazemīgi jāgaida pie direktora durvīm. Rītos sanāca vai pilns kabinets, jo katram šķita, ka viņa jautājums ir tas svarīgākais. Tad direktors visus nopētīja un izšķīra kārtojamo jautājumu secību. Problēmas tika risinātas draudzīgi, visu klātbūtnē, dažkārt arī citiem oponējot.»
R.Lemkins ar savu mūža darbu Jelgavas pilsētas un Dienvidu elektrotīklu attīstībā un izaugsmē nenoliedzami guvis pelnītu un paliekošu cieņu savu laikabiedru acīs.
