Reti kurā pētniecības nozarē jaunas teorijas dzimst un mirst tik ātri kā paleoantropoloģijā. Gandrīz katrs jauns atradums cilvēces vēstures notikumus pārbīda par simts tūkstošiem gadu šurp vai turp, reizēm parādot tos gluži citā gaismā.
Reti kurā pētniecības nozarē jaunas teorijas dzimst un mirst tik ātri kā paleoantropoloģijā. Gandrīz katrs jauns atradums cilvēces vēstures notikumus pārbīda par simts tūkstošiem gadu šurp vai turp, reizēm parādot tos gluži citā gaismā. Antropologi pagaidām rēķinājušies ar diviem līdz šim nemainīgiem faktiem: mūsdienu Homo sapiens no sava afrikāniskā šūpuļa apskāvieniem aizklīdis pirms aptuveni 100 000 gadu un aptuveni pirms 50 000 gadu apmeties uz dzīvi Austrālijā. Tomēr divi jauni atradumi – viens Austrālijā, bet otrs Kenijas ziemeļos – laika robežas par Homo sapiens izceļošanu ir būtiski pārbīdījuši.
Nelielā apmetnē Kununura Austrālijas karstajos ziemeļos austrāliešu zinātnieku grupa atklājusi īpatnēju masīvu klinšu bluķu krāvumu. Austrālijas aborigēni šo vietu uzskatījuši par svētu, saucot to par Džinmiumu. Monolītie akmens bluķi nosēti ar nelieliem, pāris milimetru vienam no otra izvietotiem grebumiem. Pētnieki atrasto, līdz šim nezināmo klinšu gravīras veidu nodēvējuši par senāko Austrālijas iezemiešu mākslas paraugu. Tie esot divkārt vecāki par 1994. gadā Francijā atklātajiem alu zīmējumiem Šovē ielejā, kuru vecums tiek lēsts aptuveni 30 000 līdz
32 000 gadu. Namībijā atrastie grotu gleznojumi un šie franču alu zīmējumi līdz šim tika uzskatīti par vecākajiem mākslas paraugiem pasaulē. Pagaidām pētniekiem austrāliešu aborigēnu zīmējumos ietverto vēstījumu vēl aizvien nav izdevies atšifrēt un, iespējams, vēl ilgu laiku būs jāsamierinās ar to mīklaino nozīmi.
Džinmiuma klinšu zīmējumus austrāliešu zinātnieki uzgāja pēc okera krāsas pēdām. Šo krāsu aborigēni jau sensenos laikos izmantojuši mīklainos klinšu sienu gleznojumos, tādēļ, sastopot okera liecības, zinātnieku grupa pārmeklēja dziļākos zemes slāņus. Zemākajos sedimenta slāņos pētnieki atrada akmens darbarīkus, kas norādīja, ka Austrālijas apdzīvošana, iespējams, sākusies jau pirms 116 000 līdz 176 000 gadu. Tas nozīmē, ka kontinenta apdzīvošanas laika sākumposms pārbīdījies par 100 000 gadiem tālākā pagātnē. Klinšu grebumu atradēji laika posma datēšanā izmantojuši termoluminiscences tehniku, kas funkcionē tad, ja sediments satur kvarca kristālus. Turklāt zemes dzīlēs tiem jāpavada ilgs laika sprīdis. Ja pētāmais sediments ar kvarca kristāliem ilgāku laiku atradies zemes virspusē, termoluminiscences tehnika vairs neder, jo tā nespēj precīzi uzrādīt augsnē pavadīto laika posmu.
Citi austrāliešu zinātnieki apstrīdējuši izvirzīto hipotēzi par Austrālijas agrīno apdzīvošanu, paužot viedokli, ka Džinmiuma klinšu krāvumi simts tūkstošiem gadu tālā senatnē izmantoti par kulta vietu, kuru aborigēni «apciemoja», braucot no salām. Līdzīgi 1990. gadā tika apšaubīta austrāliešu termoluminiscences ekspertu atzinums, ka cilvēku apmetnes Austrālijā parādījušās pirms 50 000 gadiem. Šoreiz negaidīta «palīdzība» hipotēzes apstiprināšanai nākusi arī no paleoekoloģijas zinātniekiem, kas izpētījuši ogļu un putekšņu daļiņas okeāna dibenā netālu no Austrālijas krasta. Pirms vairāk nekā 130 000 gadu šo krasta daļu neklāja ūdens, un paleoekologi izteikuši pieņēmumu, ka aborigēni nodedzinājuši visus augus uz šīs zemes strēles, kas krasi izmainījusi tās veģetāciju. Pēdējo 10 miljonu gadu laikā, kaut arī bija spēcīgas klimatiskās izmaiņas, veģetācija šajā krasta daļā nekad nebija tik krasi izmainījusies.
Ja sakarā ar Austrālijas seno apdzīvotību izteiktās hipotēzes apstiprināsies, tas nozīmētu, ka Homo sapiens no Āfrikas izceļojis daudz agrāk, nekā līdz šim tika pieņemts. Jaunākais atradums Kenijā – 270 000 gadu veca homonīda skeleta daļas valsts ziemeļu daļā – varētu liecināt, ka lielā migrācija sākusies aptuveni pirms 200 000 gadu: divkārt senāk, nekā zinātnieki uzskatīja vēl deviņdesmito gadu sākumā.
