Jelgavnieki pamatoti var lepoties ar savu pilsētu, jo tik daudzas nozīmīgas lietas pirmo reizi notikušas tieši Jelgavā. Pirmais modes žurnāls, pirmā augstskola Latvijas teritorijā, pirmais kalendārs latviešu valodā un vēl, un vēl.
1522. gada vēstures avotos minēts, ka vietā, kur šobrīd atrodas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis, bijusi neliela koka baznīciņa. 1574. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers pavēlēja blakus vecajai ēkai celt jaunu mūra dievnamu. Par tā autoru tiek uzskatīts holandiešu būvmeistars Joriss Jorisons Frēze. Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīca bija pirmā jaunuzceltā luterāņu mūra baznīca tā laika Eiropā, jo parasti protestanti savai reliģiskajai praksei izmantoja bijušās katoļu baznīcas. Dievnamu iesvētīja 1615. gada 25. maijā. 1944. gada 27. jūlijā padomju aviācijas uzlidojumā tika nopostīta lielākā daļa pilsētas, arī Sv.Trīsvienības dievnams tika sašauts un nodedzināts. 1954. gadā padomju armijas sapieri saspridzināja baznīcas ēku, militāristu vajadzībām atstājot tikai torni.
2009. gadā sākās torņa rekonstrukcijas darbi, īstenojot projektu “Reģiona nozīmes tūrisma un kultūrizglītības centra izveide Jelgavā”. 2010. gada 16. novembrī tiek atklāts atjaunotais zvanu tornis ar interaktīvām vēstures ekspozīcijām un iespēju vērot pilsētas panorāmu no devītā stāva skatu laukuma 37 metru augstumā. Torņa pirmajā stāvā atrodas Jelgavas reģionālais Tūrisma centrs.
Pirmie kartupeļi pusdienu galdā
1758. gadā Jelgavā iznāk pirmais kalendārs latviešu valodā “Laiku grāmata”, kas aizsāk laicīgo un praktisko zināšanu popularizāciju Latvijā. Kalendāra pilnajam nosaukumam ir vairāki varianti, piemēram, “1760.: Zemnieku jeb Latviešu Laiku Grāmata, uz to 1760to gadu pēc Tās svētas piedzimšanas mūsu Kunga in Pestītāja Jēzus Kristus, Tā rakstīta, ka arī Vidzemē in citi ļaudis, kas Zemnisku valodu prot..” Līdz pat 1919. gadam kalendārs izdots Jelgavā.
1638. gadā Jelgavā iznāk pirmā latviešu vārdnīca. Tās autors bija Georgs Mancelis, vācbaltiešu cilmes latviešu literāts un valodnieks, Tērbatas Universitātes profesors, rektors, Kurzemes un Zemgales hercogistes galma mācītājs. Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, likdams pamatus latviešu valodas tā saucamajai vecajai ortogrāfijai.
1656. gadā pirmoreiz hercoga Jēkaba galmam pusdienās pasniegti kartupeļi. 1673. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm ieveda un vēlāk sāka audzēt kartupeļus pārtikai, tomēr tos pārsvarā izmantoja cūku nobarošanai. Saglabājies Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera kanclera fon Felkerzāma dēla ieraksts par to, ka hercogs licis caur Hamburgu ievest dārgos kartupeļus, lai pacienātu galmu. Tomēr katram vīram ticis labākajā gadījumā tikai viens no šiem retumiem. Krievijas ķeizarienes Annas galma virtuvē kartupeļus esot ieviesis Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons.
Jelgavas akadēmiskā ģimnāzija jeb “Academia Petrina” – pirmā augstskola Latvijas teritorijā. Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas augstākā mācību iestāde, kas darbojās no 1775. līdz 1806. gadam, kad to pārdēvēja par Kurzemes guberņas Cildeno ģimnāziju, 1837. gadā – par Jelgavas vīriešu ģimnāziju. Apgaismības ideju iespaidā 1772. gadā hercogs Pēteris Bīrons Kurzemes landtāgam paziņoja, ka nolēmis Jelgavā dibināt akadēmisko ģimnāziju. Pirms tam šeit bija darbojusies jezuītu skola ar gramatikas, poētikas un retorikas nodaļām, kas bija beigusi darbību pēc jezuītu izraidīšanas no Jelgavas 1759. gadā. Akadēmijas dibināšanas plānu uzdeva izstrādāt Berlīnes akadēmijas loceklim Johanam Georgam Zulceram, kas ierosināja izveidot divas klases – literatūras klasi vācu, latīņu un grieķu valodas mācīšanai, ietverot mitoloģiju, ģeogrāfiju, vēsturi un senās lietas, un zinātņu klasi fizikas, matemātikas, dabasmācību, tautas vēstures, filozofijas, dabisko tiesību un runas mākslas mācīšanai. Paredzētais mācību ilgums katrā klasē bija divi gadi, izglītības darbu veica deviņi profesori (teoloģijas, tiesību zinātnes, filozofijas, fizikas, matemātikas, vēstures, retorikas, latīņu, grieķu valodas) un skolotāji, kas pasniedza vācu, franču un angļu valodu, kā arī mūziku, dejas, paukošanos un jāšanu. 1775. gada 8. jūnijā Bīrons parakstīja rīkojumu par akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanu, bet augstskolas svinīgā atklāšana notika 1775. gada Pēterdienā – 29. jūnijā. Nomināli rektors bija Bīrons, prorektori mainījās katru gadu rotācijas kārtībā, pirmais prorektors 1775. gadā bija Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke. Profesora alga bija 500–800, skolotāja – 250–300 Alberta dālderu. 1775. gada pirmajā semestrī studijas sāka 17, bet otrajā semestrī 28 studenti, pavisam līdz 1795. gadam mācījās 241 audzēknis, tai skaitā 32 ārzemnieki. 1773. gada janvārī Bīrons akadēmijai uzdāvināja savas vecās pils ēku Palejas ielā (tagad Akadēmijas ielā), kas tika nojaukta, un līdz 1775. gadam pēc hercoga arhitekta Severīna Jensena projekta uzbūvēta jauna ēka baroka stilā ar klasicisma iezīmēm. Pirmajā stāvā bez mācību telpām atradās arī deju un paukošanas zāle, profesoru padomes sēžu zāle, otrajā stāvā svētku zāle, divas auditorijas, bibliotēka un karceris.
Pirmā astronomiskā observatorija
“Academia Petrina” ēkas centrā izveidotajā 35 metrus augstajā tornī līdz 1919. gadam pastāvēja pirmā astronomiskā observatorija Latvijā. Bet kā tad ar pirmo universitāti Latvijas teritorijā? Pārņemot Kurzemes un Zemgales hercogistes pārvaldību, Bīrona dibinātā “Academia Petrina” tika pārdēvēta par Jelgavas akadēmiju (Academie zu Mitau). Baidoties no franču revolūcijas ietekmes, Krievija ierobežoja iespējas iegūt izglītību Rietumeiropā. 1798. gadā cars Pāvils I pievērsās universitātes dibināšanas jautājumam jauniegūtajās guberņās. Jelgavā sasauca guberņu muižnieku pilnvarotos. Vidzemes un Igaunijas muižnieki bija par universitātes atjaunošanu Tērbatā (Tartu), bet Kurzemes un Piltenes muižnieki iestājās par Jelgavu. Pāvils I sākotnēji izvēlējās Tērbatu, taču bijušajam Kurzemes ģenerālgubernatoram Pālenam izdevās viņu pierunāt mainīt savu jau izdoto ukazu. 1800. gada 25. decembrī tika izdots jauns Pāvila I rīkojums: “Vidzemei, Igaunijai un Kurzemei domāto universitāti, kuru bija paredzēts dibināt Tērbatā, pavēlam iekārtot Jelgavā…” Universitātes atklāšana tika izziņota 1801. gada 29. jūnijā par godu Pāvila I vārdadienai. Diemžēl 12. martā galma apvērsuma rezultātā Pāvilu I nogalināja. Cars Aleksandrs I izdeva rīkojumu pārcelt universitāti uz Tērbatu. Jelgavas universitāte pastāvēja 109 dienas, un, kaut arī netika atvērta mācībām, tā uzskatāma par pirmo universitāti Latvijas teritorijā. “Academia Petrina” godam nosargāja savas tiesības būt par pirmo augstskolu Latvijā.
Jelgavā pirmo reizi Latvijas vēsturē debesīs paceļas gaisa balons. Viens no pirmajiem akadēmiski izglītotajiem latviešiem, kuri izglītību ieguva savā tēvzemē (Jelgavas “Academia Petrina” sienās), bija Ernsts Johans Bīnemanis. Viņa izgatavotā aerostata pirmā publiskā demonstrēšana notika Jelgavā 1785. gada 26. jūnijā. “Mitauische Zeitung” (“Jelgavas Avīze”) rakstīja, ka tas bijis divdesmit Parīzes collu (apmēram 54 cm) diametrā un uz tā bijis uzraksts latīniski “Vivat P. et D.! Et Mitavia missus sum die XXVI to mensis Junii MDCCLXXXV”. Tulkojumā tas nozīmēja “Lai dzīvo Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons un viņa sieva hercogiene Doroteja! No Jelgavas esmu palaists 1785. gada 26. jūnijā.”
Latvijas nacionālās periodikas vēstures sākums pamatoti saistīts ar Jelgavu. Pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes” bija visilgāk izdotais preses izdevums (1822– 1915) latviešu valodā, ko iespieda Jelgavā reizi nedēļā, vēlāk jau katru dienu. Avīzes idejas autors bija Lestenes mācītājs Kārlis Fridrihs Vatsons. Viņš uzskatīja, ka avīze var kļūt par dzimtbūšanas atcelšanas reformas īstenošanas palīgu un padomdevēju. Pirmā numura ievadvārdos Vatsons rakstīja: “Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātienes un tālienes atnesdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības uzpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies kaut ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēt pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas. Latviešu valodu un tautu mēs no sirds mīļojam.”
Jelgavā 1797.–1798. gadā reizi ceturksnī iznāca žurnāls “Latviska Gada Grāmata”. Pirmais grāmatu iespiedējs Jelgavā bija Mihaēls Karnals. Viņš iespieda neliela apjoma darbus vācu un latīņu valodā – galma aprindām veltītus apsveikumus, biogrāfiskus materiālus, reliģiska satura grāmatas. Cik zināms, senākais no tiem iespiests 1667. gadā. Vēlāk grāmatas iespieda Georgs Radeckis, Johans Kesters, Kristiāns Lītke, Jakobs Frīdrihs Hincs un Johans Frīdrihs Hartknohs. 1685. gadā iznāca arī pirmā plašākā latviešu valodas gramatika – Heinriha Ādolfija grāmata “Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadījumu latviešu valodā”.
1686. gadā iznāca vēsturiska satura dzejojums “Mitau”, ko sacerējis Jelgavas latīņu skolas rektors un hercoga bibliotēkas pārzinis Kristiāns Bornmanis. Dzejojumam ir 200 pantu, un tas stāsta par Jelgavu 17. gadsimtā. Toreiz pilsētas apkārtnē bijuši lieli meži, mājas celtas no koka. Jelgavas tirgus bijis rosīgs, un tirgoties varējuši arī lietus laikā zem nojumēm. Dzejojumā minēta arī G.Radecka spiestuve, kas atradusies Lielupes attekas Driksas krastmalā:
“Arī galma grāmatspiestuve, kas pie Driksnas atrodas,
Ar visu mākslu fantāziju ķeras pie darba.
Tur saliek, saista, iespiež un prāta jaunus augļus
Sūta nezināmā pasaulē, kur tie sāk jaunu dzīvi.”
1799. gadā Johans Fridrihs Stefenhāgens (1744–1812) pabeidz celt savu jauno spiestuves namu Kaņģīzeru (Kannulējēju) ielā 20 un par kompanjonu pieņem adoptēto māsasdēlu. Turpmāk uzņēmumu sauc “J.F.Stefenhāgens un dēls”. Stefenhāgeni bija ievērojama grāmatu izdevēju dzimta, kuras pārstāvji vadījuši šo uzņēmumu 150 gadu ilgā laika posmā – no 1769. līdz 1919. gadam.
1802. gadā Staļļu laukuma (Staļļplača) rietumu malā uzceļ lielu teātra namu, pirmo speciāli būvēto teātra ēku Latvijā. Tajā ir 1500 vietas, tai skaitā – 1090 sēdvietas.
Pirmā gleznu izstāde
1818. gadā Jelgavā notiek pirmā gleznu izstāde Latvijā. 1815. gadā nodibina Kurzemes Literāro un mākslas biedrību, kas bija pirmā zinātniskā biedrība Latvijā un Zinātņu akadēmijas aizsākums. Biedrības dibinātāji 1815. gada 23. novembrī bija astoņi pazīstami Jelgavas (Kurzemes) sabiedriski darbinieki – seši liberāli muižniecības pārstāvji un guberņas ierēdņi (tai skaitā Ulrihs Šlipenbahs, Aleksandrs Medems, Georgs Felkerzāms), Jelgavas Cildenās ģimnāzijas vēstures profesors brīvmūrnieks Karls Vilhelms Krūze un pazīstamais vēsturnieks, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona bijušais arhivārs un Jelgavas muzeja dibinātājs Johans Frīdrihs fon Reke. Viņi vēlējās radīt vietēju forumu aktuālāko zinātnisko un sabiedrisko problēmu apspriešanai, intelektuāli vienot trīs Baltijas provinces (guberņas), tajā skaitā Vidzemi un Kurzemi, pirmām kārtām jau vietējos vāciski runājošos “literātus”, taču nepiemirstot arī latviešu cilmes iedzīvotājus, kuri drīzumā bija jāatbrīvo no dzimtbūšanas jūga. Tika spriests par to, kāda nākotnes perspektīva jāiezīmē brīvajiem latviešiem un igauņiem.
Kurzemes Provinces muzeju 1818. gadā izveidoja privāta organizācija – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība. Gandrīz 100 gadu muzejs darbojās netraucēti, sakrājot Eiropas nozīmes kultūrvēsturisku kolekciju. Tas bija otrais muzejs Latvijā un pirmais ārpus Rīgas.
1856. gadā Jelgavā izdod Jura Alunāna “Dziesmiņas”. J.Alunāns ir latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, ievērojams publicists un valodnieks, dedzīgs cīnītājs par latviešu valodas un literatūras tiesībām, radikālais jaunlatviešu darbinieks. “Dziesmiņas” pierādīja, ka latviešu valodā iespējams izteikt tās pašas domas, jūtas, idejas, ko citu kultūrtautu valodās, pierādīja, ka latviešu valodai ir attīstības iespējas un tās jāattīsta tiklab leksikā, kā gramatiskā ziņā. 1894. gadā Jelgavā iznāk Krišjāņa Barona “Latvju dainu” pirmais izdevums.
IV Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki – šie dziesmu svētki ir vienīgie, kas notiek ārpus Rīgas, tos organizē Jelgavas Latviešu biedrība. Svētki notiek no 1895. gada 15. līdz 18. jūnijam. Kopkori veido 3000 dziedātāju. Svētku programma ir īsāka, un neparādās neviens jauns latviešu komponists, tomēr nacionālā ziņā tā ir solis uz priekšu – 17 latviešu komponistu darbi ir pirmatskaņojumi, programmas latviešu daļa ir kvalitatīvi dziļāka un ar lielāku žanru dažādību. Dziesmu svētku centrālā persona ir Jurjānu Andrejs, kura atskaņotie kora darbi pieskaitāmi viņa atstātā muzikālā mantojuma labākajai daļai. Ar savu latvisko tematiku īpaši izceļama godalgotā kantāte ”Līgojat, līksmojat”. Jāzeps Vītols piesaka sevi ar “Beverīnas dziedoni” – dziesmu, kurai bija lemts kļūt par vienu no visvairāk atskaņotajiem kora darbiem.
1895. gadā Jelgavā pirmo reizi notiek visas Latvijas lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstāde. Tika uzbūvēts īpašs izstādes paviljons, ierīkota etnogrāfa Mikus Skrūzīša vēsturiskā nodaļa. Piedalījās 542 dalībnieki ar 918 eksponātiem (izstādi apmeklēja 28 000 cilvēku).
Jelgavā sāka iznākt pirmais modes žurnāls latviešu valodā “Modes Vēstnesis”. 1906. gadā Ata Kauliņa vadībā iznāk pirmais mūzikas žurnāls Latvijā “Mūzikas druva”. 1908. gadā Jelgavā nodibina Zemkopības skolu – pirmo vidējo speciālo skolu ar latviešu mācību valodu. 1915. gadā uz Jelgavā izdotajām naudas zīmēm pirmo reizi Latvijā – uzraksts latviešu valodā. 1922. gadā Jelgavas Meža kapos atklātais piemiņas akmens bija pirmais Brīvības cīņām veltītais piemineklis Latvijā. Meta autors – Aleksandrs Strekavins.
Tieši Jelgavā izveido pieminekli Jānim Čakstem. Kad 1927. gadā nomira pirmais Latvijas Valsts prezidents, idejai par Čakstes pieminekļa celšanu Rīgā no valdības puses īsta atbalsta nebija. Jelgavniekiem pavērās iespēja pārspēt Rīgu. 1930. gadā Jelgavas Latviešu biedrība bija iecerējusi plaši svinēt pastāvēšanas 50. gadadienu, vienlaikus īpaši godinot tās kādreizējo priekšsēdētāju J.Čaksti. Tika izveidots Jāņa Čakstes piemiņas fonds, un, tam aktīvi darbojoties, 1930. gada 31. augustā pie Jelgavas klasiskās ģimnāzijas (“Academia Petrina”) ēkas, kurā nākamais prezidents bija mācījies, tika atklāts Kārļa Jansona veidots piemineklis. Lielāko daļu līdzekļu, apmēram 12 000 latu, savāca no dažādām organizācijām un privātpersonām. Latvijas valdība piešķīra 3000 latu, Jelgavas pilsētas valde – 2000 latu, klasiskā ģimnāzija – 1000 latu. Pieminekli atklāja Valsts prezidents Alberts Kviesis. 1944. gada jūlija un augusta dienās cieta gan Hercoga Pētera ģimnāzijas ēka, gan arī Čakstes piemineklis. Latvijas valsti simbolizējošais piemineklis tika demontēts 1949. gadā.
Savukārt 1929. gadā Jelgavas teātrī uzbūvē Latvijā pirmo skatuvi ar grozāmo ripu.
Pirmā cukurfabrika
20. gadsimta 20. un 30. gados strauju attīstību piedzīvoja cukura rūpniecība, cita pēc citas tika atklātas trīs cukurfabrikas – Krustpils, Liepājas, bet Jelgava ieņēma īpašu vietu – šeit tika atklāta pirmā cukura fabrika Latvijā. Latvijas cukura rūpniecības tēvs bija Jānis Laže, bez kura ticības cukurrūpniecības lielajai nozīmei valsts ekonomiskajā attīstībā, iespējams, nekas nebūtu izdevies. Uzņēmīgais zemnieka dēls 1907. gadā iestājās Maskavas Tehniskajā skolā. Izglītību viņš papildināja Berlīnes Cukura institūtā pie slavenā cukurrūpniecības speciālista profesora Špenglera, bet pirmā reālā iepazīšanās ar cukurbiešu kultūru notika Ukrainā. Pēc Pirmā pasaules kara J.Laže atgriezās Latvijā, lai ar cukurrūpniecībā gūto pieredzi palīdzētu celt savas valsts ekonomisko labklājību. Latvijas valsts noticēja viņa idejai, ka cukurbiešu kā nozīmīgas agrārās kultūras audzēšana palīdzēs Latvijas zemkopjiem attīstīties, kā arī nodrošinās pilsētās strādniekus ar darbu. 1925. gada 8. janvārī notika akciju sabiedrības “1. Latvijas Cukura fabrika” pilnsapulce, kur pieņēma lēmumu fabriku būvēt Jelgavā. Ražošanas kompleksa arhitekts bija Eižens Laube. 1925. gada
18. jūnijā Valsts prezidents Jānis Čakste iemūrēja fabrikas pamatakmeni. 1926. gada 14. novembrī notika ražotnes svinīgā atklāšana. Darbības sākumā Jelgavas cukura fabrika piedzīvoja arī finansiāli mazāk veiksmīgus laikus, bija gadi, kas tai nesa finansiālus zaudējumus. Lai nepieļautu bankrotu, Latvijas valsts 1927. gada aprīlī pārņēma akciju sabiedrību savā īpašumā, vienlaikus sākot ļoti aktīvu vietējā cukura reklāmu. Vēl tagad vecākā paaudze atceras teicienu, ka tējai vai kafijai jāpievieno trīs karotītes cukura – par katru fabriku vienu. Jau 1934. gadā Latvija pilnībā nodrošināja iekšzemes patēriņu ar vietējo zemnieku izaudzēto cukurbiešu cukuru, bet 1935. gadā kļuva par cukura eksportētājvalsti. Jelgavas cukurfabrika darbu pārtrauca 2007. gadā. Cik karotītes cukura pie tējas varam likt tagad?
