Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka Valsts prezidenta ievēlēšana atstāta Saeimas deputātu ziņā.
Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka Valsts prezidenta ievēlēšana atstāta Saeimas deputātu ziņā. Tā savā laikā bija lēmuši valsts pamatlikuma izstrādātāji. Uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad tika vēlēts prezidents, šāda kārtība šķita piemērota. Laikam ejot, arvien skaļākas tapa runas, ka šī Valsts prezidenta izraudzīšanas un ievēlēšanas kārtība nav bez trūkumiem. Jo īpaši tai politiskās dzīves un kultūras situācijai, kāda vismaz pēdējos desmit gados izveidojusies.
Gunta Ulmaņa ievēlēšana bija dziļi simboliska uzvārda un radniecisko saišu dēļ ar Kārli Ulmani, tā daudziem vēl atmiņā. Pirmajam atjaunotās Latvijas prezidentam nebija noteikts virsuzdevums “nonest no debesīm zvaigznes”. Viņš vairāk bija Satversmes atjaunošanas simbols. Pēc sešiem gadiem nākamajam prezidentam izvirzītās prasības bija jau stingri vien augstākas. Ja atceramies, tām bija raksturīgas partiju virs un zempaklāju cīņas, dažu izvirzīto kandidātu apvainošanās par neievēlēšanu augstajā amatā, plaši izskanējušas runas par politiķu uzpirkšanas mēģinājumiem. Gluži no slepenas azotes Vaira Vīķe-Freiberga izvilkta gan nebija. Akadēmiskajās aprindās viņas vārds bija jau labi zināms. Tāpat kā ārzemju latviešu vidū. No gadu atstatuma var teikt, ka ar viņas ievēlēšanu Latvijai bija paveicies. Tas ir tas pamats, kāpēc jau no deviņdesmitajiem gadiem sabiedrībā virmo doma, ka Satversmē noteiktā Valsts prezidenta izraudzīšanas un ievēlēšanas kārtība tiek nopietni apšaubīta. Līdz ar jaunā prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanu runas par visas tautas vēlētu prezidentu uzbangojušas no jauna un sākušas gūt taustāmas aprises.
Pilnīgi skaidrs, ka jautājums par prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu virmoja gaisā, un bija vien jāgaida, kad tas iegūs reālas darbības iezīmes. Tautas vēlēta prezidenta idejas karogu paņēmusi LSDSP, kas to paziņoja pagājušajā sestdienā savā ārkārtas kongresā. Jāsaka, laiks izraudzīts gana veiksmīgi. Koalīcijas četras partijas vēl tikai atgūstas pēc maija kaujām par sava prezidenta kandidāta ievēlēšanu. Iedzīvotāju neapmierinātība ar šo kārtību un tās īstenošanu, domājams, liecina par līdzšinējās kārtības maiņu pilnībā. Tā teikt, teju vai klasiskais revolūcijas variants, kad augšas vairs nevar, bet apakšas nevēlas. Ja sociāldemokrāti nesalaidīs galīgā grīstē parakstu vākšanu par referendumu Satversmes grozījumiem (par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu), 10 tūkstoši pilsoņu parakstu nebūs problēma. Problēma var būt sociāldemokrātu, pirmkārt, spēja un iespējas sākto novest līdz galam. Otrkārt, zinot, ka LSDSP ir Rīgas pašvaldībā “piepirktā” partija, lai “izēstu” “Jauno laiku”, nav izslēgts, ka viņi kampaņas par grozījumiem prezidenta vēlēšanu kārtībā “pirmās nakts” tiesības ar sev izdevīgiem nosacījumiem atdos lielajām valdošajām partijām. Tālāk jau darbs būs vadošās koalīcijas polittehnologiem. Ar ko tas beidzas, mēs jau zinām.
