Aust miglains rīts. Tāds pats kā pirms 88 gadiem, kad pulkvedis Kalpaks ar saviem vīriem it kā pārpratuma dēļ (bet drīzāk to var saukt par apzinīgi veiktu slepkavību) gāja bojā.
Aust miglains rīts. Tāds pats kā pirms 88 gadiem, kad pulkvedis Kalpaks ar saviem vīriem it kā pārpratuma dēļ (bet drīzāk to var saukt par apzinīgi veiktu slepkavību) gāja bojā. Kāds no fon der Golca komandētās Landsvēra divīzijas ložmetējniekiem izteicies: “Izšāvu vairāk nekā simts ložu!”
Jelgavas zemessargi, Jāņa Melņa vadīti, ceļā uz atceres pasākumu piedzīvo īstu “dvēseļu puteni”, kas rimst tikai pie Airītēm. Karavīru piemiņas vietā kapsētā aiz divām lielām lodēm pieminekļi, pie tiem goda sardze, deg ugunis… Uz ceļa stāv pasākuma dalībnieki. Atceres mirkļa atklāšanā mācītājs runā par ticības liesmu, ko šie vīri gribēja nest, – ticību jaunai dzīvei bez apspiedējiem, ticību vienotībai, ticību Latvijas valstij. Par to tika samaksāts ar dārgāko – dzīvību un asiņu lāsēm… Uzrunu teic vairākas amatpersonas, pieminekļa pakājē gulst ziedi.
Jaunsargi nodod zvērestu nest tālāk ticības liesmu.
Pateicībā Jelgavas zemessargiem par atļauju piedalīties aizkustinošā pasākumā – G.Bullis