1918. gada 18. novembrī Latvija ieguva neatkarīgas un brīvas valsts statusu. Tā bija izpostīta Pirmajā pasaules karā. Pilnīgi sagrauta rūpniecība un daļēji arī lauksaimniecība. Rūpnīcu evakuācija uz Krieviju sākās 1915. gada jūlijā, kad vācu armijas vienības bija okupējušas Kurzemi, daļu Zemgales un atradās Rīgas pievārtē. Ventspilī krievu karavīri uzspridzināja ostas ierīces un sadedzināja milzīgās kokmateriālu grēdas trīs četru miljonu rubļu vērtībā. No Rīgas un Daugavpils izveda ne vien rūpnīcu iekārtas, bet arī tramvaju vagonus, pontonu tiltu, vara plāksnes no baznīcu jumtiem, zvanus, gatavos ražojumus un izejvielas. Materiālās vērtības izlaupīja līdz 1917. gada atvasarai, izvedot no Latvijas ap 60 000 vagonu kravu miljarda rubļu vērtībā. Zaudējumus radīja lielais bēgļu skaits, kas, vāciešiem okupējot arī Vidzemi, sasniedza gandrīz miljonu, no kuriem dzimtenē neatgriezās ap 300 000. Tāda bija situācija, kad bija jāsāk pašu spēkiem bez ārzemju kapitāla no nulles atjaunot Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību tukšajos fabriku korpusos, kara darbības izpostītajās un bēgļu pamestajās lauku saimniecībās. Latvija vēl atradās vācu astotās armijas pārvaldes zonā, lai nosargātu Eiropu no komunisma draudiem. Šādā situācijā Latvijā iebruka ap 20 000 sarkanās armijas karavīru, kuru rindās bija ap 12 000 latviešu strēlnieku pulkveža Jukuma Vācieša vadībā, lai Igaunijā un Latvijā izveidotu padomju varu. 1918. gada 17. decembrī Valkā Pēteris Stučka pasludināja, ka Latvijā nodibināta padomju vara. Vācu karavīri necentās uzbrucējus apturēt, jo, kara gados noguruši, uzklausīja komunistu aģitatorus un devās atpakaļ uz Vāciju.Kritiskajā situācijā Latvijas Pagaidu valdība organizēja pirmās latviešu karavīru rotas. Baltijas valstīs dzīvojošie vācieši izveidoja Landesvēru ar 3000 karavīriem, kuri kaujās pie Inčukalna nespēja pretoties sarkanarmiešiem. 1919. gada 3. janvārī aptuveni 440 karavīru vienība pulkveža Oskara Kalpaka vadībā atstāja Rīgu un devās uz Jelgavu. Sekoja ap 6000 bēgļu. Jelgavā O.Kalpaka bataljonam pievienojās barona Radena rota ar 135 karavīriem. 7. janvārī Kalpaka bataljons atstāja Jelgavu un caur Auci devās uz Kurzemi. No 1919. gada 3. janvāra līdz 22. maijam Rīgā darbu sāka padomju valdība, kas pasludināja atklātu teroru pret padomju varas ienaidniekiem. Izveidoja koncentrācijas nometnes Zaķusalā, Gulbenē, Pļaviņās un citur. Represijas un terors sevišķi auga padomju varas pēdējos mēnešos, kad nesaimnieciskuma dēļ sākās bads, Rīgā bada nāvē nomira ap 8000 cilvēku. Tomēr 1919. gada 22. maijā Jēkabs Peterss vēl pārmeta latviešu komunistiem, ka tie izrādījuši pārāk lielu mīkstčaulību pret buržujiem un padomju varas ienaidniekiem.Jelgavā pēc 1918. gada 18. novembra sāka darbu Jelgavas un Kurzemes kara revolucionārā komiteja, kas vāca ieročus un aģitēja iedzīvotājus. 29. decembrī pieņēma rezolūciju izveidot padomju varu Jelgavā un pie Teteles muižas sagaidīja sarkanarmiešus, kuri Jelgavā ienāca 9. janvārī. Ar vietējo komunistu atbalstu sākās represijas pret padomju varas ienaidniekiem, kuru ieslodzīšanai izveidoja divus cietumus. Tur nokļuva bagātākie Jelgavas iedzīvotāji, inteliģenti, mācītāji, galvenokārt vācu tautības cilvēki. Nāves pļaujas apogeju nevēlamu personu iznīcināšanā jaunās varas pārstāvji sasniedza 18. martā, kad pēc ieslodzīto apšaušanas ap 300 ieslodzīto vīriešu un 160 sieviešu sāka savu nāves maršu aukstumā un salā, no kuriem tikai 284 aizgāja līdz Rīgai. Tur 50 cilvēkiem tribunāls piesprieda parasto padomju mocekļu sodu – nošaušanu –, 122 nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, bet 112 atbrīvoja. Zināmi nošauto uzvārdi, starp tiem arī daudz latviešu. Pēc Jelgavas atbrīvošanas 22. martā cietumos nogalinātos un apzinātos upurus pārapbedīja ģimeņu kapos, bet pārējos 140 – tagadējā Lāčplēša parka teritorijā. 1921. gadā uzlikto pieminekli padomju varas gados iznīcināja. Tagad tur atrodas baltais krusts. Pirmais padomju terors prasīja 7000 cilvēku dzīvību. Tie mēneši mūsu vēsturē ir viens no pirmajiem traģiskākajiem periodiem. Par to tautu nebrīdināja neatkarīgās Latvijas gados un klusē arī tagad. Ar varenām ceremonijām atzīmējam uzvaru pār Bermontu, bet 22. martā un 22. maijā – Jelgavas un Rīgas atbrīvošanas dienās – nevēlamies atcerēties un godināt daudzos upurus.
