Nu jau pāris dienu visas valsts uzmanība pievērsta līdz šim it kā klusajam Staļģenes ciematiņam.
Nu jau pāris dienu visas valsts uzmanība pievērsta līdz šim it kā klusajam Staļģenes ciematiņam. Plašsaziņas līdzekļi ziņo par postošas kaites masveida izplatību, turienes dārzos ik pēc brīža ierodas žurnālistu un augu aizsardzības inspektoru bari.
Bet laucinieki steigā ķer dārza šķēres, lai izgrieztu nokaltušos zarus un sadedzinātu tos pirms augu aizsardzības ekspertu ierašanās vai vismaz pasargātu savu augļudārzu no tik bīstamās slimības. Uzreiz jāteic, ka gan viena, gan otra rīcība nav vēlama, jo, iznīcinot vienu zariņu, visu koku tik un tā neizdosies glābt.
Lai gan kaite, iespējams, jau skārusi arī citus dārzus Zemgalē, jāuzslavē operatīvais Valsts augu aizsardzības dienesta darbs. Tiesa, paraugi pirmo analīžu veikšanai tika paņemti pirms vairākām nedēļām, tomēr ātrā laikā tapis rīcības plāns, un jau nedēļas nogalē slimos kokus sāks likvidēt.
Atcerēsimies, cik ilgs laiks bija jāgaida, kamēr Valsts vides dienests skaidroja zivju un citu ūdensdzīvnieku bojāejas iemeslus Lielupē, turklāt slāpstošo spuraiņu glābšanas darbs bija periodiska ūdens virskārtas maisīšana.
Pašlaik vērojama straujāka lēmumu pieņemšana. Augu aizsargi saprot, ka nepieciešama tūlītēja rīcība. Taču neizpratnē ir liela daļa vecāka gadagājuma staļģenieku. Jaunie vien nosmej, ka nu vismaz radies iemesls četrdesmitgadīgo koku likvidēšanai, bet pensijas gadus sasniegušie sūrojas par pašu stādīto koku pēkšņo likteņa pavērsienu.
Šoreiz karantīnas slimības atgādāšanā līdz mūsu valstij pagaidām vaino kukaiņus un vēju, taču jāuzsver dažas likumsakarīgas iezīmes, kas krājušās daudzu gadu garumā, un, iespējams, tagad tām redzams rezultāts. Pirmkārt, patriotiskāk noskaņotie kokaudzētavu saimnieki gadiem runā par to, cik svarīgi dārzos dēstīt Latvijā audzētus stādus. Tas pasargā gan no ārzemēs izplatītām kaitēm, gan ļauj šejienes apstākļiem pieradušajiem augiem vieglāk pārziemot. Kurš var apgalvot, vai kādā no Staļģenes jaunizveidotajiem augļudārziem dēsti nav ievesti no Polijas vai Lietuvas, kur postīgās baktērijas tika atklātas jau pirms vairākiem gadiem? Vai tikai vainīgais nav pašu vidū… Vasarās lielveikalu plaukti pilni tūjām un citiem košumaugiem, augļu kokiem un krūmiem, kas izauguši “sazinkurārzemēs”.
Otrkārt, cik nopietni darbu steigā pievēršamies augu aizsardzības pasākumiem savos dārzos? Ja arī kādu slimu zaru čaklākie dārznieki izgriež, ugunskura vietā tas atrodas līdz Jāņiem vai brīdim, kad sakrājas prāvāka kaudze. Turklāt rudeņos puvušie āboli un plūmes tikai retajā dārzā tiek savākti un aprakti. Gandrīz ikvienā vairākus gadu desmitus vecā ābelē augļus rotā melnie kraupja plankumi, brīvi dzīvojas tinēji un citi kukaiņi, kas arī pārnēsā virkni slimību.
Treškārt, beidzot jāsaprot slavenās ainavu arhitektes Gundegas Lināres semināros un publikācijās allaž slavinātais, ka koki nav tā vērti, lai tos gadu desmitiem un pat simtiem ilgi dārzā atstātu neskartus. Lieli vainagi ir ne vien laba dzīvesvieta slimībām un kukaiņiem, bet arī aizēno piemājas zālienu un liedz gaismai ienākt pagalmā.
Varbūt šis gadījums, kad diemžēl jāizcērt liela daļa Staļģenes ciemata ābeļu, bumbieru, pīlādžu un ogulāju, liks aizdomāties, vai žēlums pret veciem kokiem un bezatbildība, iegādājoties apšaubāmas kvalitātes dēstus, ir tā vērti, lai rudeni sagaidītu bez neviena ābola.
Turklāt nevajag pārspīlēt ar kaites postīgumu – Latvijā tā nav pirmā karantīnas slimība, kas būtiski var ietekmēt augļu un dārzeņu ražu. Būtu labi, ja augu aizsardzības speciālistu ieteikumos dārzu mīļotāji latvieši ieklausītos ne tikai tad, kad apstādījumos jāienāk ar cirvi, lāpstu un sērkociņiem rokās.
