Jau otro gadu ap šo laiku pilsētas kultūras dzīvē iestājas savāds klusums. Runa nav par pasākumu trūkumu un pēc tam – spilgtu notikumu lavīnām.
Jau otro gadu ap šo laiku pilsētas kultūras dzīvē iestājas savāds klusums. Runa nav par pasākumu trūkumu un pēc tam – spilgtu notikumu lavīnām. Vienkārši janvāra sākumā Kultūras padome lemj par līdzekļu piešķiršanu tautas mākslas kolektīviem nākamajam (nu jau iznāk – šim) gadam. Un var izrādīties, ka atsevišķiem kultūras aktīvistiem turpmāk būs jāpastāv tikai uz pašu naudu un risku. Šādu iespēju paredz Kultūras padomes un domes Kultūras centra izstrādātais nolikums par tautas mākslas kolektīvu finansēšanu.
Pats princips nozīmē noteiktu «randžēšanas» sistēmu, ar kuras palīdzību visnotaļ matemātiski tiek vērtēts kolektīvu nozīmīgums pilsētai. Lai gan šādu kārtību ne tuvu neatbalsta visu kolektīvu vadītāji, tāds nu ir un paliek «status quo».
Slikti, ka pie šādas kārtības pārlieku pierasts.
Savāda aina vērojama pilsētas kultūras namā, kur darbojas vairums pilsētas pašdarbības kolektīvu – nu jau īrētās telpās. Bet ne jau tas ir savādi. Dīvainības ir pilsētas centrālās kultūras iestādē strādājošo un viņu darba devēju darba attiecībās. Gluži kā pērn kultūras nama kolektīvu vadītāji, arī tie, kuriem šī nodarbošanās skaitās pamatdarbs, sezonas beigās tiek atlaisti no darba un pēc tam atkal pieņemti atpakaļ – ja vien Kultūras padome akceptē līdzekļu piešķīrumu viņu vadīto kolektīvu darbībai. No praktiskā viedokļa tas ir saprotami – kaut vai tāpēc, ka «darba devējus» pilsētas kultūras administratīvajā sistēmā nav nemaz tik vienkārši priekšstatīt. Darba līgumus slēdz kultūras nams, bet par iespējām nodrošināt darba apmaksu pamatā atbild Kultūras centrs un tā paspārnē izveidotā Kultūras padome, kas, atbilstoši šim rangam, lielā mērā nosaka kultūras nama budžeta kopainu.
Un tomēr diez vai kultūras nama radošā personāla atlaišana ir simtprocentīgi juridiski korekta. Dzirdēts, ka maz atalgotajiem horeogrāfiem, režisoriem, koru diriģentiem neatliek arī laika un enerģijas meklēt juristu, kas noskaidrotu, vai tiešām nav iespējamas alternatīvas – pierādītu, ka arī šajā gadījumā olektij ir divi gali. To piemirstot, dzīvot un strādāt taču ir ērtāk.
