Jelgavas rajona Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā mājo 43 dzīves pabērni.
Jelgavas rajona Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā mājo 43 dzīves pabērni
Lai viņus satiktu, jābrauc uz Eleju, kur jau 15 gadu patvērumu raduši dzīves dauzīti, aizdomu, baiļu, neuzticības pilni, spuraini, bet arī mīļuma un sirds siltuma alkstoši bērni, pusaudži un jaunieši, kuriem lielajā pasaulē jāatrod sava vieta. Sociālā pedagoģe Janīna Bobriševa un sociālā darbiniece Inese Kraukle Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā, kas nesis arī Elejas bērnunama patversmes nosaukumu, pavadījušas teju visus tā pastāvēšanas gadus, tāpēc zina stāstu no iekšienes, kurā spoguļojas atziņas par mums visiem – sabiedrību, valsti un attieksmi.
Bērnu kļuvis mazāk
Sociālās aprūpes ķēdītē nokļūšana institūcijā ir pēdējais un galējais posms, kad nav izdevies bērnam nodrošināt aizbildņa vai audžuģimenes aprūpi. Jelgavas rajonā ģimeni zaudējuši 43 cilvēciņi vecumā no divarpus līdz 19 gadiem.
I.Kraukle stāsta, bijuši laiki, kad namā mājvietu raduši 75 dzīves rūgto garoziņu baudījušie. Robežlīniju ievilka 1998. gads, kad vecāku rūpes zaudējušie bērni no pilnīgas valsts apgādības pārgāja pašvaldību paspārnē. “Tajā laikā daudzi pagasti savus bērnus izņēma, un aizvien mazāk sāka nākt iekšā jauni audzēkņi, tomēr bērnu stāvoklis valstī nav mainījies,” vērtē sociālā darbiniece, stāstot par lielo spēli, kurā tiek izlemti bērnu likteņi – vai izdosies atrisināt problēmas ģimenē, atrast aizbildņus vai audžuvecākus, vai tiks pilnībā atņemtas vecāku tiesības un iegūta brīvība adopcijai? Tas prasa daudz laika, nervu un emociju. Nav noslēpums, ka lielai daļai “kauliņi tiek mesti” nekurienē un viņiem pa dzīvi būs jāsitas vien pašu spēkiem, jo nevienam ārpusē pa īstam viņi nebūs vajadzīgi. Tāpēc centra bērni stiprina savu iekšējo savienību. “Viņi šeit jūtas kā mājās un aizgājuši turas kopā, satiekas, baidās būt vieni. Bērniem svarīgas brāļu māsu attiecības un saskarsme ar mums, kaut neesam viņu vecāki, jo tas rada drošības sajūtu. Īstenībā daudzus ģimenes baida, jo tā ir viņiem sveša lieta,” atzīst I.Kraukle.
Gadās, kad atved atpakaļ
“Daudziem mūsu bērniem ir tā saucamās atbalsta ģimenes, krustvecāki, kas ņem viņus pie sevis brīvdienās un svētkos. Ir arī aizbildņi, bet visu šo gadu laikā nav bijis nevienas vietējās adopcijas,” ar nožēlu secina I.Kraukle un J.Bobriševa. Tomēr rajona bērni tikuši arī pie jauniem vecākiem, brāļiem, māsām un uzvārdiem, kuriem lielākoties ir amerikānisks skanējums, jo 11 nosacītos elejniekus 2005. un 2006. gadā pieņēma ģimenes no Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas notika ar kādas organizācijas starpniecību, kas risina adopcijas jautājumus Austrumeiropā, un, šķiet, līdz šim visas iesaistītās puses ir apmierinātas. Bērnu un ģimeņu atbalsta centra darbinieces rāda albumu, kur sagūlušas mīļas fotogrāfijas un vēstulītes par bijušo audzēkņu turpmākajām gaitām. Sarakste turpinās arī ikdienā pa epastu, bērni brauc ciemos, stāsta. Tie ir labie piemēri, tomēr mūsu pusē gadās, ka notiek divtik ļauni – bērnus atdod atpakaļ!
“Viņus tas ļoti lauž un nocietina. Atdeva vienu 17 gadu vecu puisi – neko nevarējām uz labu vērst. Bija dusmīgs uz visu pasauli. Vēl kāds desmit gadu ģimenē nodzīvoja, līdz nokļuva atpakaļ. Kad bija mazāks, palīdzēja, klausīja, bet tad, kā jau pusaudzim, sāka “augt radziņi” un viņš vairs nebija vajadzīgs. Atvestas meitenes pubertātes vecumā – divreiz nodotas! Neklausa arī, ko mēs sakām. Citiem šķiet, ka gribam bērnus par visām varītēm paturēt sev, bet mēs redzam un zinām, kādas kuram problēmas. Paņēma vienu desmitgadīgu meitenīti, un pēc pusotra gada arī bija atpakaļ. Tad neviens nedzirdēja, ka viņai sliktas sekmes – nevarēja meiteni pieņemt tādu, kāda viņa ir, neatbilda standartiem, bet mūsu bērnus nevar tajos ielikt!” atzīst I.Kraukle.
Gatavo patstāvīgai dzīvei
Jelgavas rajona Bērnu un ģimeņu atbalsta centrā smaržo pēc krāsas, jo jau trešo gadu tajā rit vērienīgi rekonstrukcijas darbi – nosiltināti divi korpusi, tajos nomainīti logi, namam ieliktas jaunas durvis, izremontēta lielā virtuve, zāle, dušas telpa un divi koridori. Tomēr lielākais ieguvums ticis jauniešiem vecumā no 16 līdz 19 gadiem, jo viņiem ierīkota pašiem sava virtuve ar ledusskapi, mikroviļņu, elektrisko un cepeškrāsni – lai mācās saimniekot un saprast, cik viegli nāk tas “man vajag”, norāda centra darbinieces.
Kā visur sabiedrībā, arī Elejai nav gājis secen pasivitātes un savu tiesību pacelšanas pāri pienākumiem sindroms, ar kuru sirgst daudz jaunu cilvēku. “Agrāk bērni vairāk gāja uz lielo virtuvi, pavārītēm palīdzēja kartupeļus mizot, pīrāgus cept, bija interese,” atceras I.Kraukle, atzīstot, ka pašlaik daudz no tā ir zudis, kaut radīti visi apstākļi gatavoties “lielajam uznācienam”. Vieglāk uzvārīt pelmeņus un makaronus nekā klausīties, ko māca mājturības skolotāja.
Tomēr vieglākais gājiens ne vienmēr ir gudrākais, un iemācīt dzīves gudrību ir grūts uzdevums. “Mūsu motivēšana ir runāšana, runāšana un vēlreiz runāšana. Ar bērniem runā sociālie darbinieki, pedagogi, klases audzinātāji, mediķi, policija un probācijas dienests. Runājam, bet daudzi nedzird,” atzīst centra darbinieces, stāstot par lepnuma dēļ zaudētu dzīvesvietu, tuvredzībā nepabeigtu izglītību un konfliktiem ar likumu. Tomēr ir daudz labā, kas silda sirdi, – nokārtotas bijušo audzēkņu dzīves, ģimenes, arī augstskolu diplomi, par ko viņi paši nāk un pastāsta. ?
***
Rajona bērnu un ģimeņu atbalsta centrā
Uzturas 43 audzēkņi vecumā no divarpus līdz 19 gadiem.
Gādā 11 sociālie aprūpētāji un aprūpētāji, psihologs, logopēds, medmāsa un mājturības skolotājs.
Darbojas kopš 1992. gada, kad tā nosaukums bija Elejas bērnunams patversme.
Strādā sociālās rehabilitācijas grupa, kurā bērnus ievieto ar pagasta sociālā darbinieka vai psihologa atzinumu. Kurss ilgst no viena līdz trim mēnešiem. Grupā var ievietot arī vecāki, noslēdzot līgumu.
Uzņem ar bāriņtiesas lēmumu, sociālā dienesta lēmumu (rehabilitācijas grupā), vecāku iesniegumu (rehabilitācijas grupā, sociālā dienesta lēmumu, policijas aktu, ja bērns pamests dzīvībai bīstamos apstākļos.
