Pēc Edgara Saukas raksta «Pliķis politiskajiem nemākuļiem» («Zemgales Ziņās» 22. jūnijā) mani pārņēma dīvaina izjūta.
Pēc Edgara Saukas raksta “Pliķis politiskajiem nemākuļiem” (“Zemgales Ziņās” 22. jūnijā) mani pārņēma dīvaina izjūta. Nevaru vien beigt brīnīties par latvieti, kas apskauž igauņus par viņu parlamenta it kā pareizo lēmumu ar vieglu roku uzdāvināt okupētājvalstij tās okupēto teritoriju. Lai nu kam, bet okupētājvalstij, kas nodarījusi un turpina darīt tik daudz ļauna! Autors aizmirsis, ka šīs Igaunijas teritorijas pamatiedzīvotāji vēlējās pievienoties Igaunijai. Bet kuram tad ir daļa gar mazu tautiņu, kad jāapmierina “lielā lāča” apetīte. Šādu netaisnīgu lēmumu raksta autors mums min kā piemēru. Gluži tāpat kā prezidente. Kādus tik argumentus mums par sliktu neizvirza paši latvieši! Guntis Kokars citā “Ziņu” numurā (30. jūnijā) kā piemēru min Vāciju, kas Krievijai neprasa atpakaļ Kēnigsbergu. Pat bērnam skaidrs, ka Latvija nedz pieteica, nedz zaudēja karu PSRS (Krievijai). Pie tam aptaujas liecina, ka lielākā daļa pilsoņu (latviešu) šajā robežstrīdā ir Krievijas pusē. Nesaprotu, kas ar mums notiek.
Maz priecāties par igauņiem iznāca gan Vairai Vīķei – Freibergai, gan korespondentam. Tiklīdz Krievija izdzirdēja mājienu par okupāciju, tā līgumu neratificēja. Nav taisnība, ka bumba tagad ir Krievijas pusē. Tā drīzāk ir autā, un spēle jāsāk no sākuma. Igaunija un Latvija tagad ir vienādā situācijā. Labi vien ir, ka Krievija nepieļāva abām sīkaļām (valstiskās apziņas ziņā) pašām sevi aplaupīt. Tagad izrādās, ka neesam vienīgā ES dalībvalsts, kurai nav robežlīguma ar Krieviju.
Ko varam secināt, lasot šādus plašsaziņas līdzekļu pārstāvju un politiķu paziņojumus? To, ka viņiem ir problēmas ar vērtību kritērijiem, tādām kategorijām kā dzimtenes mīlestība, nacionālā (valstiskā) pašapziņa un tā tālāk. Nevar tā vienkārši atdāvināt okupantiem to okupētās teritorijas, kuras mūsu senči ar asinīm un politisko gudrību izcīnījuši. Latvijas iztirgotāji mums mēģina iestāstīt, ka Abrenē nav neviena latvieša, ka tur visi pārkrievojušies. Bet arī Daugavpilī un citās Latvijas vietās nedzird latviešu valodu. Atdāvināsim arī tās un vēl Rīgu! Man rodas jautājums – kāpēc lielā Krievija, kas nespēj normāli apsaimniekot savas milzīgās teritorijas, tā cīnās par katru zemes pēdu (pat to, kas tai nepieder), bet mēs tik viegli esam gatavi šķirties no tā, kas mums pieder? Ja Krievijas politiķiem netrūkst valstiskās apziņas un politiskās atbildības, kas robežojas pat ar nekaunību, tad mūsu politiķiem trūkst. Nekaunības vietā mums ir liels kaunīgums. Rodas iespaids, ka esam Krievijas, nevis Latvijas patrioti.
Man zināmā mērā neērti runāt par tik saprotamām lietām, bet cits nekas neatliek, ja cilvēki dara muļķības. Latvijas iztirgotāji pirms kāda laika mūs baidīja – ja neparakstīsim robežlīgumu ar Krieviju, mūs neuzņems NATO un ES. Tagad, kad esam šajās organizācijās, mums ar robežlīgumu nav jāsteidzas. šoreiz tas daudz vairāk vajadzīgs Krievijai. Protams, ja tā vēlas iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā vai iegūt bezvīzu režīmu ar ES. Kad Krievija sāks praktiski risināt šos jautājumus, tad mēs varēsim patirgoties un panākt to, kas mums vajadzīgs. Nebaidīsimies, ka tas var ievilkties vairāku gadu garumā. Žēl tikai, ka ES, uz kuru mūsu politiķi lika tik lielas cerības, praktiski mums nepalīdz kārtot attiecības ar austrumu kaimiņu. Brīžiem liekas, ka viņi to pat atbalsta.
Latvijas politiķi, nebūsim tik dāsni, neiztirgosim Latviju! Plašsaziņas līdzekļiem ieteiktu neatbalstīt un neslavināt mūsu politiķu kļūdas. Pliķis viņiem pienākas par valsts un nacionālo interešu nodevību!
