Ja arī līdz šim pilsētā vai ciemā bija grūti atšķirt skolu no benzīntanka, tagad grūtību nebūs.
Ja arī līdz šim pilsētā vai ciemā bija grūti atšķirt skolu no benzīntanka, tagad grūtību nebūs. Jo valsts izglītības iestādes turpmāk iezīmēs sarkanbaltsarkanais karogs, par ko ceturtdien steidzamā kārtībā (!) nobalsoja Saeima, pamatā akceptējot izglītības un zinātnes ministra Kārļa Greiškalna un domubiedru ģenerētās grozījumu idejas likumā «Par Latvijas valsts karogu».
Par tamlīdzīgām paraugstundām patriotismā skolu jaunatne, šķiet, nebija dzirdējusi labi sen. Lai gan, protams, bija iespējas klusībā sekot «Tēvzemes» parlamentārieša Dzintara Kuduma piemēram un rūpēties, lai ik katrā klasē būtu sarkanbaltsarkanais stūrītis. (Un varbūt vēl vadoņa biste piedevām. Šādā gadījumā līdztekus Ulmanim, kuram Zemnieku savienība vēlas pieminekli, lai gan mums ir vismaz divi ulmaņlaikos celti pieminekļi, kuru vērtība nav apšaubāma, bet fiziskā eksistence gan, aktuāli vajadzētu arī pa kādai inteliģenta, garīgā līdera un, teiksim, Renāra Kaupera ģīmetnei.)
Vēl līdztekus pionieru vai skautu fatāli stulbajiem demaršiem savās masu identitātes frontēs nule spertie soļi nacionālās simbolikas vešanai tautā pirmkārt vieš domas par to, ka Saeima un Greiškalna ministrija ir sarūpējusi līdzekļus šādu atribūtu uzstādīšanai. Jo pasākums taču ir neatliekams. Citādi, kā zināms, skolām naudas nepietiek pat datoriem un skolotāju algām. Turklāt karogi jāsargā no huligāniem, un arī drāna plīvojot ātri nolietojas. (Starp citu, gluži tāpat tas notiks ar Driksas tilta statujām, kas, pilsētas goda vietā izliktas, noteikti piesaistīs tūristus – un tieši tādā pašā veidā kā Greiškalna kunga karogi jaunatni vedīs pie Mātes Latvijas altāra. Un kāpēc gan Konrāda un Bīrona vietā tikpat pēkšņi uz tilta nevarētu parādīties dižu zemgaliešu monumentālie atveidojumi – vai ne?)
Īsumā šo farsu raksturo gadījums iz kāda brīvdabas pasākuma atmodas laikā. Biļetes uz to bija nodrukātas sarkanbaltsarkanā paskatā. Saietam beidzoties, notikuma vieta bija piemētāta ar karogveidīgām stērbelēm.
Kā mežā sauc, tā atskan. Ko deputātu vairākums pirms vēlēšanām nolemj, tā acīmredzot tautai pietrūkst. Arī pasaulē sen jau runā par simbolu (svētuma) «noplicināšanos», bet latviešiem ar savu valsti joprojām nav savas mitoloģijas.
