9. jūlijā Tautas saskaņas partija rīkoja apvienošanās kongresu ar savulaik no partijas par šķeltniecisku darbību izslēgtā Sergeja Dolgopolova dibināto «Jauno centru».
9. jūlijā Tautas saskaņas partija rīkoja apvienošanās kongresu ar savulaik no partijas par šķeltniecisku darbību izslēgtā Sergeja Dolgopolova dibināto “Jauno centru”. “Saskaņiešu” izveidotājam un ilggadējam līderim Jānim Jurkānam šāds solis nebija pieņemams, tāpēc viņš parūpējās par nelielu sensāciju, sacīdams, ka tālāko ceļu politikā (?) mēros lepnā vientulībā. Par dziļajām nesaskaņām “saskaņiešos”, Jurkāna kunga skeptisko attieksmi pret jaundibināto bija zināms jau sen. Negaidīts bija viņa lēmums “atstāt” Tautas saskaņas partiju Dolgopolova vadītā “Jaunā centra” apēšanai. Pēc neliela šoka partijas kolēģu vidū no tās sākusi aiziet latviskā biedru daļa. Ņemot vērā šo faktu, kā arī to, ka jaunā politiskā apvienība “Saskaņas centrs” grasās sākt sarunas par sadarbību ar prokrieviskajām partijām “Mūsu Latvijai” un Latvijas Sociālistisko partiju, skaidrs, ka “nekas jauns šai pasaulē nav izgudrots”. Uzskatos un darbībā liberālāks veidojums kā apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” “dolgopolovieši” vien būs.
Savā laikā sācis kā Latvijas Tautas frontes ārlietu speciālists, J.Jurkāns karjeru turpināja kā ārlietu ministrs Ivara Godmaņa valdībā. No šā amata atkāpties palūdza pats valdības vadītājs, jo ārlietu ministra piekoptā promaskaviskā politika nebija pieņemama nedz valdībai, nedz Augstākās padomes deputātu vairākumam. Jāsaka, līdz pat šim laikam, runājot par politiku un politiķiem, bija grūti iedomāties Saeimu bez J.Jurkāna. Klausoties viņa pēdējā laika izteikumus daudzajās intervijās top skaidrs, ka Jurkāna kungs, ilgstoši paliekot opozīcijā, kļuvis, maigi sakot, žultains. Turklāt, “uzbraucot” tautai, kuras pārstāvis viņš ir, aizvakar krieviski rakstošajā “Komersant Baltic Daily” viņš sacīja šādi: “Kas attiecas uz krieviem, esmu uzdevis sev jautājumu: ja es būtu krievs, par ko es varētu cienīt latviešus? Paņemsim kaut vai 20. gadsimtu. Sākumā strēlnieki, kas karoja par Ļeņinu, pēc tam apvērsums Ulmaņa laikā, kolaboracionisms Otrā pasaules kara laikā – lai ko tagad teiktu, leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram. Pēc tam latvieši uzticīgi cēla sociālismu, ar tādu mēli laizīja, atvainojiet…”
Cilvēcīgi var jau saprast viņa šābrīža izmisumu un dusmas uz visu pasauli, kas nav sapratusi centienus izveidot politisko spēku, kas vienlaikus būtu paticis kā latviešiem, tā krievu valodā runājošajiem. Beigās viņš un idejas izrādījās nevajadzīgas nedz vieniem, nedz otriem. Par pēdējā laika neveiksmēm J.Jurkāns uzskata Tautas saskaņas partijas atbalstu Induļa Emša valdībai. Cik gan naivam bija jābūt, lai nopietni ticētu – kāda no valdībām uzliks moratoriju izglītības reformai mazākumtautību skolās.
Kaut gan tas ir sīkums, salīdzinot ar to, ka īpaši sāpīgs un rūgts zaudējums partijai bija neveiksme Eiroparlamenta vēlēšanās pagājušajā gadā. Bija redzams, ka ne mazāk sāpīga bija piecu 8. Saeimas Tautas saskaņas partijas deputātu negaidītā pāriešana Latvijas Pirmās partijas “ticībā”. Acīmredzot jau toreiz J.Jurkānam bija jāpārdomā savas partijas un paša loma un ietekme politikā un potenciālo vēlētāju vidū. No šā viedokļa raugoties, viņa startēšana Rīgas pašvaldības vēlēšanās šā gada martā un sevis nominēšana par iespējamo galvaspilsētas mēru jau uzlūkojama par utopisku, kaut arī jauku sapni.
Atliek vien gaidīt, ka pēc J.Jurkāna “mēreni centriskās politikas” aiziešanas notiks vēl straujāka pretējo ideoloģiju pārstāvēto politisko spēku polarizēšanās. Šajā procesā J.Jurkāns ir nospēlējis katalizatora lomu.
