«Aiziešanai no darba policijā bija gan mana, gan priekšniecības vaina,» gadu pēc šādas izšķiršanās un sešus gadus kopš inspektora gaitu sākuma Jelgavas Pašvaldības policijā saka kāds jelgavnieks.
“Aiziešanai no darba policijā bija gan mana, gan priekšniecības vaina,” gadu pēc šādas izšķiršanās un sešus gadus kopš inspektora gaitu sākuma Jelgavas Pašvaldības policijā saka kāds jelgavnieks, kas kārtības sarga amatu izvēlējās, augstu un godprātīgu mērķu vadīts. Tagad viņš savas tālaika cerības vienlīdzīgi vērsties pret katru likumpārkāpēju vērtē kā naivas.
Par trīsdesmitgadnieka pieredzi Jelgavas Pašvaldības policijā, par kārtībnieka ikdienu, huligāniem, ģimenes skandāliem un “paziņu blatiem” saruna ar inspektoru, kura vārdu, lai gan viņš jau gadu strādā citā pilsētā, neatklāsim. Intervijas laikā gan viņš vairākkārt uzsvēra, ka nevēlas sabojāt attiecības nedz ar kādreizējiem priekšniekiem, nedz kolēģiem.
Kādi bija tavi pienākumi?
Biju inspektors, pārsvarā strādāju, braukājot pa pilsētu ar operatīvo transportu un uzturot kārtību. Skatījos, vai tiek ievēroti pilsētas saistošie noteikumi, kā ir ar iedzīvotāju administratīvo atbildību – lai sabiedriskās vietās nelieto alkoholu, publiskā telpā neatrodas reibumā, nelamājas necenzētiem vārdiem. Nācās risināt ģimenes konfliktus, nepieļaut, ka sabiedrisku vietu piegāna ar dabiskām vielām no sava ķermeņa…
No rīta iekāpi mašīnā un visu dienu braukāji?
Diennakti strādāju, trīs – brīvas. Inspektori bijām sadalīti tā saucamajos iecirkņos, es – RAF teritorijā. Darbojāmies divatā, tādējādi darbs raitāk sokas un drošība lielāka.
Ar ko atšķiras darbs dienā un naktī?
Dienā pilsētas dzīve ritēja mierīgi, tāpēc galvenais pienākums bija skatīties, kā tiek ievēroti saistošie noteikumi – vai regulāri pļauj zāli, tīra grāvjus, neievada tajos saimnieciskos notekūdeņus. Pat uzmanījām, vai nenotiek neatļauti rakšanas darbi.
Tomēr notekūdeņus turpina laist grāvjos… Kur darba rezultāts?
Ūdeņus iepludina un iepludinās. Par tādām lietām sastādījām protokolu. Ja īpašnieks noteiktu laiku lietas labā neko nedarīja, braucām atkal, rakstījām atkārtoti. Cilvēki tik maksā sodus, jo daudzi nevēlas tik bieži izvest aku saturu, citiem tam naudas nepietiek. Pa šiem gadiem iemācījos noteikt, vai vannas ūdeņus laiž vidē vai ne. Ūdens tad grāvjos ir balts, duļķains, ziepjains, smako, sausā laikā zālienam pelēcīgi baltas malas.
To, vai kāda māja vainīga, ļoti viegli noteikt – paskatījāmies akā, ja ir izeja, viss skaidrs, aiziet uz grāvi…
Un kā pilsēta pārvēršas naktīs?
Tumšajā laikā pārsvarā jācīnās pret alkohola lietotājiem sabiedriskās vietās – parkos, uz ielām, pagalmos. Dažs domā – ja neredz zaļu busiņu vai policijas mašīnu, var droši dzert, bet kārtības sarga pienākums ir vērot situāciju plašākā teritorijā. Patrulējām divatā, tas radīja drošības izjūtu, ka pārkāpumu varu pierādīt. Ja iedzērušais neatzīst, ka lietojis alkoholu, viņu ved uz atskurbtuvi, kur liek “pūst trubiņā”. Likums skaidri nosaka – nedrīkst sabiedriskā vietā atrasties reibumā –, lai gan parasti, ja cilvēks var paiet, neaizskar savu un citu ļaužu godu, ļāvām doties mājās. Ja piedzēries indivīds vārtās parkā, viņš neciena garāmgājējus.
Vai daudz tādu gudrinieku, kas parkā uz soliņa pudeli tur atvērtu maisiņā un spīdīgām acīm solās, ka nes to mājās no veikala?
Gadījās gan pa kādam. Taču šādi konflikti parasti nav par labu likumpārkāpējam. Piemēram, viņš mani neredz, mierīgi iemalko, bet tad pienāku es un, iepazīstinot ar sevi, pasaku – jūs pārkāpāt likumu. Prātīgie nestrīdas, jo negrib 12 stundu atpūsties policijas atskurbtuvē.
Vai bravūrīgus pieturu stiklu sitējus esi ķēris?
Tādu huligānismu gan lielākoties var pierādīt tikai nozieguma izdarīšanas vietā un laikā. Reiz braucām patruļā pa Mātera ielu. Neredzot mūsu tuvošanos, kāds apdzēries jaunietis sāka spārdīt atkritumu urnu. Protams, aizturējām, viņam vajadzēja atbildēt gan par to, ka bijis reibumā, gan par huligāniskajām darbībām. Tāds ir tas patruļu darbs – uzmanīt kārtību. Cik nav neuzkrītoši sekots aizdomīgiem bariņiem!
Valda uzskats, ka policisti tikai braukā, bet neko nedara…
Policists jau nav visu varošs. Tādēļ jau sabiedrībai jānāk talkā, lai nepieļautu likumpārkāpēju patvaļu. Gadījās, ka ziņo par mazsvarīgām lietām. Kamēr tās pārbauda, varbūt citur kas ļaunāks notiek un tur mūsu palīdzība bijusi vairāk un ātrāk nepieciešama. Reizēm pārmeta, ka ilgi braucām, bet cilvēks jau nepadomā, ka tuvumā visas patruļas varbūt aizņemtas un ka es uz Filozofu ielu dodos no RAF masīva.
Vai tev ir piedāvāts kukulis?
Jā, bet vienmēr esmu pateicis “nē”. Un ne jau tāpēc, ka tas ar laiku sabojā reputāciju. Vienkārši to uzskatu par pašsaprotamu.
Jelgavā ir adreses, kur dzīvo “neaizskaramas” personas, kam atļauts viss?
Man vienalga, cik “biezs” vai nabags ir cilvēks. Lai gan, piemērojot sodu, to esmu ņēmis vērā. Nu ko es uzlikšu tai nabaga tantiņai, ja viņa svētku dienā nav izkārusi karogu? Varbūt viņai pēdējo latu atņemu. Tādās reizēs brīdināju, bet vecas vientuļās kundzītes nesodīju. Bija reizes, kad pensionāre atklāti pasaka – karogs ir, bet nav spēka ielikt statīvā. Tad izdarām to viņas vietā, bet vakarā, ja ir laiks, atkal noņemam. Te daudz varētu palīdzēt sabiedrība, kaimiņi.
Sabiedrība kļuvusi vienaldzīga?
Tā ir. Sirdsapziņa un vēlme palīdzēt saglabājusies tikai vienkāršajiem ļaudīm, un kautiņam vienaldzīgs paies garām tikai bailīgais. Kas zina, ko nozīmē ciest, neļaus nodarīt pāri otram.
Ko esi secinājis par skandalētājiem ģimenē?
Ģimenes konflikti parasti notiek vienās un tajās pašās adresēs. Reizēm tas jau kļuva bezjēdzīgi. Un galvenais iemesls – alkohols. Primitīvajā variantā – iedzēris vīrs pārnāk mājās, sāk par kaut ko skandalēties, bieži pilnīgi bez pamata, jo grib izlādēt dienā vai ilgākā laikā sakrātās negācijas. Stulbākais, ka nereti tiek iesaistīti bērni. Bet sievas klusē. Katru nakti bija vismaz četri tādi gadījumi. Lielākais manā pieredzē – pie kāda pieminekļa grupas kautiņa laikā puisis bez žēlastības kaustīja meiteni.
Jaunieši kļuvuši nežēlīgi…
Jā, tā ir audzināšana. Nožēlojami, bet lielākoties visu nosaka nauda – jo bagātāki vecāki, jo “naglāki” bērni. Tādi nepazīst vērtības, domā, ka visu var nopirkt. Kas pats dabūjis cīnīties, dzīvē raugās citādi.
Valda mīts, ka arī policisti sit. Vai no aizturētajiem atzīšanās tiek panākta šādā veidā?
Man nav gadījies ko tādu darīt vai redzēt. Atskurbtuvē, kā mēs sakām, lieto speclīdzekļus, nevis sit. Un tikai lai savaldītu. Kam mums sist tāpat vien? Ja aizturētais “atpūtas” istabā sāk trakot, viņš jānomierina, un to var izdarīt arī bez steka, vien kaut cik pārzinot cīņas mākslu.
Kāpēc policija pieļauj, ka naktīs tirgo alkoholu?
Tas nenotiek tikai Jelgavā. Tā ir visā Latvijā.
Vai policija to neredz?
(Smejas.) Saproti, ir likums, bet cik var cīnīties ar vējdzirnavām! Cik neesam veikalniekiem teikuši, protokolus stādījuši. Pat aizturējuši. Bet līdz reālai sodīšanai reti kad tikts. Dīvainā kārtā visi protokoli ceļā līdz lēmējkomisijai kaut kur pazuduši. Vairākas reizes rakstījām aktus, ka vienai kafejnīcai pašā pilsētas centrā netālu no autoostas nav tualetes, tāpēc naktīs savukārt nācās sastādīt protokolus par to, ka jelgavnieki dabiskās vajadzības kārto aiz šīs ieskrietuves. Taču Administratīvā komisija papīrus “meta atpakaļ”, pamatojot, ka nav jau kur cilvēkam nokārtoties. Tagad vismaz kafejnīcas aizmugurē pārvietojamā mazmājiņa nolikta, bet tuvumā dzīvojošajiem tik vai tā nav patīkami.
Bet tajā, ka alkoholu var nopirkt naktīs, domāju, iesaistīti augstāki pilsētas spēki. Konkrētus nezinu, bet šīm lietām īsti klāt neķeras nedz Valsts, nedz Pašvaldības policija. Kāda jēga cīņai ar vējdzirnavām? Ja sāku strikti norādīt, mani uzreiz meklēja no Rīgas, tāpēc gadu laikā esmu sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi.
Un kā ar vienotību par cēliem mērķiem ar citiem policistiem?
Kādi mērķi! Visiem paņemti kredīti, nekādās sabotāžās neviens nav ar mieru piedalīties. Tagad jau policistu algai pielika 100 – 150 latu, toties par to no inspektoriem plēš desmit ādas.
Kur vaina?
Rādītājs varētu būt kaut vai tas, ka pērn no darba policijā aizgājuši vismaz 12 cilvēku. Kāds pamatojums? Negribu ticēt frāzēm: “Viņš nebija likumsarga darbam piemērots, neizturēja nervi vai meklēja labāku dzīvi.
