Iekšlietu ministra Mareka Segliņa aktivitātes pēdējā laikā bijušas labi samanāmas – paguvis izniknoties uz policistu arodbiedrības līderi, sākotnēji tikšanās laikā sarunai izvēlējies ērtākus jautājumus un iegrimis teju sirreālā sapnī par policijas štatu apcirpšanu, lai galu galā pārsistu iedomu burbuli un atklātu, ka neko tur mazināt nevarēs gan.Kriminogēnās situācijas pasliktināšanās apstākļos jāpatīra policistu rindas, «kabinetos sēdošie» jādzen ielās, jādomā par noziegumu atklāšanas līmeņa paaugstināšanu – idejas populistiskā un Segliņam jau ierastā garā. Tikpat labi varētu pavēlēt vienlaikus aizturēt elpu un likt elpot dziļāk vai apkarot alkoholismu, uz ielas bez maksas dalot grādīgos dzērienus.Kas vēl dīvaināk – darba imitāciju enerģiskais ministrs veicina, klūpot krāgā arodbiedrībai, kuras ikdienas uzdevumu listē nemēdz būt kadru rotācijas plānošana. Tikai žēl, ka tā vietā, lai pievērstos problēmas būtībai – situācijai likumsargu struktūrās un grašiem algas dienā –, ērtāk izrādījies dot «vērtīgus padomus» par ikdienas garderobi un «meklēt utis» pašu darbinieku rindās, lai tik varētu publiski šņākt, ka policisti ir tie sliktie, kam nekāds atalgojuma paaugstinājums vispār nav vajadzīgs. Kā nekā lieka parēgošanās televīzijas kameru priekšā var nest zināmas politiskās dividendes un radīt neizdzēšamu mītu par stingro ministru, kas gatavs ieviest kārtību ar stingru mietu.Protams, žēl, ka šādu populisma žestu ēnā negribot katrs savā laukuma pusē nostājas likumsargi un viņu pārraugošā valdības struktūra, turklāt situācija nonāk pat tik tālu, ka vai visas valsts mērogā policistiem tiek aizbāztas mutes un kategoriski noliegts par šo jautājumu izteikties. Priekšniekiem būtu sameties bail izdzirdēt par sevi kādu biezāku epitetu?
