Vakar izlasīju «Ziņās», ka Segliņas kundze tā priecājas un lepojas par savu Svētes ielu, ka arī man gribas palielīties.
Vakar izlasīju «Ziņās», ka Segliņas kundze tā priecājas un lepojas par savu Svētes ielu, ka arī man gribas palielīties. Es dzīvoju Mātera ielā un šorīt, ejot uz veikalu,ieraudzīju, ka turpat netālu no krustojuma ar Segliņas kundzes Svētes ielu kāds vīrs gados cītīgi apgriež košumkrūmus gar pašu ielas malu. Nu vai nav jauki? Daudzi jelgavnieki gaužas, ka pilsēta tiek piemēslota, viss jaunais tiek salauzts. Bet vai mēs paši, tie sūdzētāji, vienmēr pamanām un novērtējam to, kas pilsētas labā tiek darīts? Vai pasakām paldies darītājam? Nu Segliņas kundze uzteica Svētes ielas sētniekus. Viņa pamanīja cilvēku darbu. Bet vai tad citās ielās netiek slaucīts un kopts? Vai pastnieks nav noskrējies, mūsu vēstules un avīzes nēsādams, vai medmāsa arī pēc dežūras nakts nav laipna un žēlsirdīga? Ir un ir, bet mēs, jelgavnieki, tādam čaklam strādātājam ejam garām, pat nepaskatīdamies, ko viņš tur dara. Mums ir vienaldzīgs līdzcilvēku padarītais. Un ko tad brīnīties, ja arī jaunajiem cilvēkiem vienaldzīgas ir jaunās autobusu pieturvietas, soli estrādē un jaunie kociņi ielu malās. Viņi uzspļauj, iesper, nolauž…
Atvērsim taču beidzot acis un skatīsimies, kas notiek apkārt. Teiksim paldies par čaklu darbu, bet aiz apkakles ārā sviedīsim tos, kas to saposta.
Jelgavnieks – Mātera ielas iedzīvotājs
