Cilvēkus nosacīti var iedalīt trīs grupās – vieni ir darītāji, otri pasīvie un neko negribētāji, bet trešie aktīvi vēlas rauties ārā no apstākļu radītajiem neapmierinošajiem nosacījumiem, domā Jaunsvirlaukas pagasta ļaudis..
Cilvēkus nosacīti var iedalīt trīs grupās – vieni ir darītāji, otri pasīvie un neko negribētāji, bet trešie aktīvi vēlas rauties ārā no apstākļu radītajiem neapmierinošajiem nosacījumiem, domā Jaunsvirlaukas pagasta ļaudis, kas savā nedienā saskatījuši baltu dienu, labu laiku un jaunas iespējas.
Tomēr, lai rāptos ārā no bedres, nepieciešamas kāpnes. Par šādām kāpnēm invalīdiem var nosaukt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) projektu invalīdu nodarbinātības veicināšanai. Tajā iesaistījusies arī Jaunsvirlaukas pašvaldība, dodot iespēju vairākiem strādāt gribošiem cilvēkiem iespēju veiksmīgi vadīt savu darba dienu.
Pārkāpjot robežu, iegūst izaugsmes iespējas
Pagājis NVA projekta pirmais posms, un šoreiz ieskatāmies nevis labajā sākumā, bet veiksmīgajā turpinājumā. Sabiedriskā interneta punkta apmeklētāju apkalpošanas pienākumos, ko sākumā projekta ietvaros pildīja Edīte Jegorova, sākusi iejusties Alla Kneiža. Edīte neslēpj, ka šis projekts viņai ļāvis izvērtēt spēkus un atzīt, ka viņa tomēr nespēj strādāt astoņu stundu darba dienu veselības dēļ, tāpēc ir priecīga par iespēju turpināt savu sociāli aktīvo dzīvi citā ritmā un režīmā. “Es saņemu no pagasta dažādu sociālo palīdzību, tāpēc esmu priecīga, ka varu kaut ko dot pretī,” viņa saka. Pašlaik Edīte uz “Līdumiem” nāk kā sabiedrisks palīgs, nevis kā algots darbinieks. Viņas vietā stājusies A.Kneiža. Allai tas bijis ļoti liels iepriecinājums. Cilvēks, kas aktīvi meklējis darbu, bet savas diagnozes dēļ daudzkārt saņēmis atteikumu, spēs saprast viņu.
Savukārt Edīte uz jautājumu, vai nav kāds skaudības grauds pret Allas veiksmi, atbild: “Kas ir skaudība? Tā ir nespēja pilnveidoties. Es ļoti priecājos par Allu. Viņa ir ienākusi arī “Agapē”.” Tā ir neliela lokāla kopa, kas darbojas lielākas sabiedriskas organizācijas paspārnē un apvieno cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Dalībnieku skaits nav liels. Edīte neslēpj, ka cilvēkam nav viegli – iesaistīties un publiski atzīt savas īpašās vajadzības pat tad, ja ciemā visi par to zina. Robežu pārkāpjot, cilvēks iegūst citu personības briedumu un var augt tālāk. “Es atceros, ka kādreiz domāju – nu kā var nebūt kāju. Tagad zinu, ka vajag pateikties Dievam par to, ja ir kājas, rokas, saprāts. Un cilvēks jau tikai tad ir ieguvis gudrību, kad neuztver visu, kas viņam ir, kā pašu par sevi saprotamu. Vajag iekšēji sakārtoties un atcerēties, ka mēs cits citu papildinām. Visiem nevajadzētu skriet, visiem – sēdēt. Ir aktīvi un pasīvi cilvēki, bet, ja iemācāmies priecāties paši par sevi, dzīve ir skaista,” atzīst Edīte, kas vienu gadu mācījusies par sociālo darbinieku, bet studijas nav varējusi turpināt slimības dēļ.
Projekta ietvaros, tā pieņemts teikt, mērot ieguvumus un klasificējot dažādus citus rādītājus, E.Jegorova sapratusi vienkāršu patiesību – viņa iemācījusies nepārvērtēt savus spēkus. “Iedomājieties, ja es būtu pieņemta darbā, noslēgtu ar mani līgumu, bet beigās – kādam citam būtu jāpadara tā darba daļa, ko es nespētu, bet atalgojumu par to saņemtu es. Esmu sapratusi, ka varētu strādāt nedēļā vienu divas dienas, ne vairāk.”
Gudrība – palūkoties
uz visu lietu kārtību
Jānis Nagliņš, kā pats saka, aktīvais invalīds, kas nemaz nejūtas kā invalīds. Šogad iesniedzis dokumentus studijām LLU, lai mācītos par mājturības skolotāju, tomēr nav zināms, vai nokomplektēsies studētgribošo skaits šajā plūsmā. Jānis “Līdumos” vada ādas apstrādes nodarbības Dzirciema un Staļģenes bērniem un pieaugušajiem un savus pedagoģiskos dotumus nolēmis apliecināt ar izglītības dokumentu. Par ādas apstrādes skolotāju šoruden strādās jau trešo gadu. Viņa pirmie soļi šajā daiļradē sākušies nejauši. Kādu laiku strādājis, gatavojot “ādiniekiem” sagataves, un pelnījis daudz “repšu”, bet tad ādas mākslinieki sākuši vilkt garumā ar samaksu un Jānis nodomājis pats darbu veikt līdz galam. Vēlāk apmeklēti trīs mēnešu kursi ādas apstrādē Rīgā. Šodien viņš meistaro izcilus darbus, pat figūrgrāmatas un prot labi sastrādāt gan ar bērniem, gan pieaugušajiem ādas apstrādātājiem – mācekļiem.
Viņa jaunības dienās iegūtais arods, vīriešu apģērbu drēbnieks, šodien vairs nav nepieciešams, tāpēc sācis šūt kažokādas. Viens tāds paša modelēts un izgatavots izstrādājums bija mums pa acij. Ko tur teikt – diezgan dārgs, bet ļoti glīts.
Savu traumu vīrs ieguvis, kad no Mārupes pārcēlies uz Staļģeni atgūto īpašumu apsaimniekošanas nolūkā. Pēc trim mēnešiem neveiksmīga kritiena dēļ pilnīgi zaudējis spēju pārvietoties un divus gadus dzīvojis, savu pārbaudījumu nepieņemot. Jānis domā, ka viņa kritiens un iegūtā invaliditāte nav liela nelaime, ja palūkojas uz visu lietu kārtību. Viņa brālis pēc izglītības un aicinājuma ir lauksaimnieks, bet Jānis bija nodomājis vadīt saimniecību. Tagad ir vietas visai ģimenei, un katrs nodarbojas ar savu īsto aicinājumu – brālis kopj zemi, Jānis strādā radošu darbu.
Visi trīs projektā iesaistītie cilvēki atzīst, ka liela loma viņu dzīves kvalitātes uzlabošanā ir pagasta priekšsēdētājai Intai Savickai, jo viens spēks ir paša cilvēka iniciatīva, bet otrs – palīdzība īstajā laikā.
Sarunas gaitā ievēroju, ka Edīte saka – cilvēki ar īpašām vajadzībām, bet Jānis – invalīdi. Lūdzu komentāru.
Jānis: “Esmu tā integrējies, ka nemaz nejūtos kā invalīds. Šis vārds ir īsāks. Es lieliski jūtos, daudz kur dodos viens. Mani ieceļ un izceļ, nekad neesmu juties kaut kādā veidā pazemots.”
Edīte: “Man šis jēdziens bija vienkārši jāiemācās. Strādāju ar cilvēkiem, un man ir jāsargās kādu aizvainot. Bet uz pasaules dzīvo veselie un slimie, bagātie un nabagie…”
Ja vārds “invalīds” neievaino, tad tas ir ērtāk lietojams. Bet tad jau var ievainot arī apzīmējums garš un īss cilvēks, jo īsajam jālūdz garajam padot grāmatu no augsta plaukta, kur īsais netiek klāt.
