Laikā, kad lielākā daļa iedzīvotāju izjūt aizvien ciešāk ap kaklu savelkamies smacējošu apkures rēķinu žņaugu, mūsu pilsētā teju par gadsimta notikumu kļuvusi pirmā daudzdzīvokļu nama renovācija.
Laikā, kad lielākā daļa iedzīvotāju izjūt aizvien ciešāk ap kaklu savelkamies smacējošu apkures rēķinu žņaugu, mūsu pilsētā teju par gadsimta notikumu kļuvusi pirmā daudzdzīvokļu nama renovācija – pasākums, kādi pēc būtības bija jāveic jau sen un sērijveidā.
Prieks gan nav lēts. Pateicoties tam, ka projekta realizācija dažādu iemeslu dēļ veiksmīgi novilkta līdz brīdim, kad darbu tāmes sasniegušas astronomiskus apmērus, preventīvais pasākums pret apkures cenu “viena govs kvadrātmetrā” izmaksājis nepilnu ceturtdaļmiljonu latu, no kura 40 procentu atvēlējuši draugi no “oktoberfesta” federālo zemju plašumiem. Lai arī tiek cerēts, ka mājokļu apkures rēķini saruks uz pusi, maksājumu slogs absolūtajos skaitļos daudz mazāks nekļūs, jo turpmākos 15 gadus maciņus deldēs bankas aizdevuma atmaksa.
Toties nav mazsvarīgi, ka šis ieguldījums ir ilgtermiņa un ar dubultu ieguvumu, ko vēl aizvien grūti apjēgt divkājainajām būtnēm, kuru smadzenes pieradušas pie padomju kolhoziem un sociālisma – līdz minimumam samazināsies siltuma zudumi, būs iespējams maksāt tikai par faktiski patērēto siltumenerģiju, turklāt uz kopējā fona palielināsies arī pašu mājokļu vērtība. Citiem vārdiem – iztērētie līdzekļi dos taustāmu labumu, atšķirībā no to kaisīšanas vējā, kam faktiski pielīdzināma milzu summu mešana “koģenerātu” kontos par “zelta vērti” ieguvušo apkuri, kas silda baložu astes māju pažobelēs.
Atliek vien vēlēties, lai šādu pozitīvu piemēru mums būtu vairāk. Jo mājokļu siltināšanas programma valsts līmenī, visticamāk, tā arī paliks tikai mirāža, bet par energoefektivitāti atbildīgā ministrija turpinās šķiest tūkstošus nevienam nevajadzīgām televīzijas reklāmām, aizkapa balsī biedējot ar spraugām namu sienās.
