Valsts amatpersonām kritizējot ANO «Pārskatu par tautas attīstību 2000/2001», kurā tiek analizēts sabiedriskās politikas process Latvijā, neatkarīgajiem pētniekiem un NVO pārstāvjiem savukārt to aizstāvot, izkristalizējas kāda būtiska problēma.
Diskusijas par caurspīdīgu valsts pārvaldi nerimst. Valsts amatpersonām kritizējot ANO «Pārskatu par tautas attīstību 2000/2001», kurā tiek analizēts sabiedriskās politikas process Latvijā, neatkarīgajiem pētniekiem un NVO pārstāvjiem savukārt to aizstāvot, izkristalizējas kāda būtiska problēma, kas ir aktuāla jebkurā valsts pārvaldes (publiskās uzmanības) līmenī. Runa ir par prasmi valsts varu reprezentējošajām organizācijām komunikēt ar iedzīvotājiem un otrādi.
Analizējot pēdējo dienu diskusijas, kas saistītas ar atklātības jautājumu, ir redzams, ka valsts institūciju pārstāvji uzskata – informācija par sabiedriskās politikas procesu iedzīvotājiem tiek sniegta pietiekami – savukārt informācijas potenciālie saņēmēji iedzīvotāji ir pārliecināti, ka tā ir nepietiekama un lēmumi netiek pieņemti atklāti (spriežot pēc pārskatā publicētās statistikas, domā 72% iedzīvotāju). Šādai pretrunai var būt vairāki skaidrojumi un interpretācijas. Manuprāt, šīs pretrunas pamatā ir divi būtiski faktori, kas izriet no sniegtās informācijas satura un kanāla, pa kuru tā tiek nosūtīta sabiedrībai.
Runājot par valsts institūciju piedāvātās informācijas saturu, problēma slēpjas sabiedrības tradīcijās un pilsoniskajā kultūrā vispār. Ja apskatās pētījumus, kas uzrāda Latvijas sabiedrības laikrakstu lasīšanas tradīcijas, tad ir skaidri redzams, ka caurmērā «parastajam» cilvēkam īpaši neinteresē «sausā», ar sabiedrisko politiku saistītā informācija, vairāk priekšroka tiek dota, piemēram, kriminālinformācijai vai popkultūrai. Līdz ar to pamatoti jāsecina, ka iedzīvotāji nemetīsies ar kvēlu interesi izķidāt valdības izstrādātos likumprojektus, noteikumus un stratēģijas. Tas nozīmē, ka problēmas risinājums ir jāmeklē informācijas pasniegšanā, kurai Latvijā trūkst daudzveidīguma un atraktivitātes. Ļoti svarīgi, lai iedzīvotājs sajustu personiskumu ar informāciju, ko ikdienā sniedz valsts institūcijas. Lai padarītu, teiksim, valdības vai Saeimas doto informāciju saistošāku, ir jāmotivē iedzīvotāji (jeb konkrēta mērķauditorija), ar praktiskiem piemēriem pierādot, ka piedāvātā informācija viņus skar vistiešāk. Cerīgs izklausās jaunveidojamais valdības interneta portāls, kurā, kā intervijā atklāj Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane, «katram likumdošanas aktam būs pievienoti pielikumi ar seku analīzi, par to, kas notiek tad, ja šo likumdošanas aktu pieņem. Turklāt tas būs tādā valodā, lai cilvēki to saprastu.»
Otrs raksta ievadā definētās problēmas aspekts ir saistīts ar kanāliem, pa kuriem valsts institūcijas noraida informāciju. Ikvienam ir iespēja iegūt ziņas par rīcībpolitikas (nozaru politikas) galvenajiem procesiem, izmantojot visu informācijas līdzekļu (kā drukāto, tā elektronisko) pakalpojumus, kā arī iepazīstoties ar cita veida informatīvajiem materiāliem (bukletiem, ziņojumiem, pārskatiem). Protams, internets – tas ir progresīvi, taču vai ar to pietiek, ja ņem vērā, ka ikdienā to lieto tikai 13% Latvijas iedzīvotāju? Būtībā runa ir par atgriezenisko saikni. Cilvēkiem interesē ne tik daudz abstrakta organizācija, kas sistemātiski sniedz informāciju, bet gan konkrēti cilvēki, ar kuriem ir iespējama tūlītēja atgriezeniskā saikne. Aci pret aci – valsts un sabiedrības kontekstā neapšaubāmi ir efektīvākais, bet tajā pašā brīdī visgrūtāk realizējamais komunikācijas veids. Nav runa tikai par Saeimas deputātiem, kas, vienīgi tuvojoties vēlēšanām, atceras par saviem vēlētājiem. Patiesībā runa ir par ikvienas likumus reālajā dzīvē izpildošas institūcijas pārstāvju spēju tikties aci pret aci ar tiem cilvēkiem, kurus attiecīgais tiesību akts skars, un skaidrot viņiem likumprojekta vai likumu grozījumu sekas (pozitīvās/negatīvās). Tas arī ir dialogs starp sabiedrību un valsts institūcijām.
Pārskats atklāj, ka iedzīvotāji sava kūtruma vai citu personīgu iemeslu dēļ reti kad apzinās politiskā procesa atklātuma jēgu. Tā kā 90. gados valsts institūcijas ir samērā vāji strādājušas sabiedrisko attiecību jomā, tagad ir jūtamas bezdarbības sekas. Lai iedzīvotājam sabiedriskās politikas (ar viņu un viņa naudu saistītās politikas) procesu padarītu interesantu, ir neskaitāmi daudz veidu, kā to uzlabot. Atklātuma problēmas aktualizēšana, valsts institūciju mērķtiecīga un efektīva darbība atsevišķās sfērās rāda, ka tuvākajā nākotnē situācija varētu uzlaboties, lai gan par sevi ik pa brīdim atgādinās tās sekas, kuru cēlonis ir lielas daļas sabiedrības (sevišķi vecāka gadagājuma cilvēku) vājā pilsoniskā izglītība un izpratne par pilsoniskumu kā tādu.
