Rudenī Zviedrijā un Norvēģijā tiek piešķirtas dinamīta izgudrotāja Nobela dibinātās prēmijas. Dažādās nominācijās cilvēkiem, kas devuši nenovērtējamu ieguldījumu zinātņu jomās, miera uzturēšanā un nostiprināšanā un tā tālāk. Līdz ar to tā vien gribas kaut vai uz aci piemest, kurš no mūsu valsts priekšstāvjiem varētu pretendēt uz ko tādu. Par ko nebūtu kauns viņu virzīt uz goda pjedestāla. Bet… nedz skats, nedz doma neaizķeras ne pie kā daudzmaz ievērības cienīga. Zinātne velk savu ikdienu barota no paskopā valsts maka, un, ja ne Eiropas fondu piešprices, sen jau atlikušie censoņi būtu citu zemju laboratorijās. Politiķi? Ja godīgi, neceļas roka par kāda mūsējā nominēšanu kaut jel vienai prestižajai balvai. Ja nu vienīgi iedalīt kādu balviņu dažam pašmāju lielas idejas autoram. Piemēram, kaut vai Latvijas Bankas vadītājam Ilmāram Rimševicam. Viņš nupat nācis klajā ar fantastisku ideju, kā uzlabot ministru darbaspējas. Izrādās, viņiem strādāt pilnu krūti traucē pārāk mazais atalgojums. Tikai nedaudz virs diviem tūkstošiem latu. Mazā alga laikam ministriem liekot visu laiku piedomāt, kā papildināt savus skopos ienākumus. Priekšlikums gan šķiet dīvains, jo kaut kā nemana, ka trūktu gribētāju uz ministru vakancēm. Novērojams pat pretējais. Partijas pat «sakaujas», lai tikai dabūtu šos amatus savējiem. Ja reiz tā, acīmredzot ir kāds cits knifs, kas ministru amatus padara tik pievilcīgus. Kāds? Atbilde tālu nav jāmeklē. Tā var manipulēt ar pamatīgām finanšu un to tērēšanas iespējām. Tā ka nav ko viņus, nabadziņus, īpaši žēlot.
