Kad saulainās dienas nomaina apmācies un silts laiks, dārzos rosīties sāk lauku kailgliemeži un vīngliemeži.
Kad saulainās dienas nomaina apmācies un silts laiks, dārzos rosīties sāk lauku kailgliemeži un vīngliemeži. Parasti šie kaitēkļi barojas naktīs, bet dienā slēpjas zem augu atliekām un citur. Kā atbrīvoties no nelūgtā dārza ciemiņa? Kādus augus izvēlēties apstādījumu ierīkošanai, lai gliemeži tos neiekļautu savā ēdienkartē?
Lai izraudzītos pareizāko metodi gliemežu ierobežošanai, jāzina to bioloģija. Gliemežus iedala trīs grupās – kailgliemeži, gliemeži ar viengabalainu čaulu un gliemenes, kuru “māju” veido čaula no diviem vākiem. Pasaulē uzskaitīts aptuveni 30 000 gliemežu sugu, pie mums sastopams ap 130 sugu īpatņu, 81 sugas pārstāvji mīt uz sauszemes, bet 48 sugas par savu dzīvesvietu izvēlējušās saldūdeņus un jūru.
Kuri gliemeži kaitē augiem?
Pēc bioloģijas doktores Lauksaimniecības universitātes docentes Elgas Plīses pētījumiem, kā nozīmīgākie lauksaimniecības kultūru kaitēkļi minami trīs dzimtu piecu sugu kailgliemeži – milzu kailgliemezis (Limax maximus), rūsganais (Arion subfuscus), joslainais (Arion circumscriptus), tīruma (Agriolimax agrestis) un raibais (Agriolimax reticulatus) kailgliemezis. No vīngliemežu dzimtas pie augu kaitēkļiem pieskaitāms raibais (Arianta arbustorum) un dārza (Cepaea hortensis) vīngliemezis.
Gliemeži ir bezmugurkaulnieku tipa dzīvnieki, pārvietojas ar muskuļainu kāju un atkarībā no vides apstākļiem elpo ar žaunām vai plaušām. Dažādu gliemežu sugu īpatņiem raksturīga gan šķirtdzimuma, gan hermafrodīta vairošanās. Oliņas dēj kaudzītēs augsnē. Attīstība sugām atšķirīga, to ietekmē klimatiskie apstākļi, tomēr vasarās uz augiem var novērot dažāda vecuma gliemežus.
Kailgliemežu bioloģija Latvijā pētīta maz, atzīst E.Plīse. Tīruma kailgliemezim raksturīgs iegarens, gluds, trīs līdz sešus centimetrus garš un četrus līdz piecus milimetrus plats ķermenis gaiši dzeltenā vai pelēki iesārtā līdz vāji violetā krāsā. Raibais kailgliemezis izaug trīs līdz sešus centimetrus garš, tā ķermenis klāts ar melnu vai pelēku zīmējumu, bet joslainajam kailgliemezim, kura garums var sasniegt piecus centimetrus, ķermeņa krāsa ir gaiši vai tumši pelēka ar labi izteiktiem tumšiem zīmējumiem sānos un garu, gaišu svītru uz muguras. Rūsgano kailgliemezi var pazīt pēc tam raksturīgās nokrāsas.
Tīruma un raibie kailgliemeži ziemo olu stadijā augsnē, savukārt joslainajiem un rūsganajiem kailgliemežiem ziemo jau pieaugušie īpatņi. Dzīves ilgums – vidēji divi trīs gadi. Tīrumu kailgliemežiem maijā no oliņām izšķiļas kāpuri, kas jau jūlijā ir pieauguši.
Apgrauž visu, kas ceļā
Gliemeži masveidā savairojas siltā un mitrā vietā, necieš sausumu un temperatūru, kas pārsniedz 250C, tāpēc pārsvarā barojas naktīs, bet dienā slēpjas zem augu lapām, augsnes daļiņām un dažādiem priekšmetiem. Visbiežāk mielojas un vairojas zālienā zem kokiem un krūmiem, nezāļu aizaugušās vietās, sētmalēs, ūdensbaseinu krastos un atmatās. Daudz gliemežu sastopams noēnotos parkos, dārzos, arī kapsētās. Kā augu kaitēkļi tie barojas siltumnīcās, dārzeņu laukos, zem augļu kokiem, dārzeņu un augļu noliktavās.
Par savu barību gliemeži izvēlas augu veģetatīvās daļas (lapas, jaunos dzinumus), augļus un ogas, bet reizēm apgrauž arī ziedus. Gliemežu bojājumus var pazīt pēc dažāda lieluma neregulāriem, iegareniem caurumiem, bet vietās, kur gliemeži rāpojuši, paliek sudrabaini baltas gļotas. Puķēm var bojāt arī gumus.
No krāšņumaugiem gliemeži iecienījuši asteres, dālijas, dienziedes, gladiolas, īrisus, lupīnas un peonijas, siltumnīcās tie kaitē begonijas, gerberas, ciklamenas, neļķes un dažādu viengadīgo puķu dēstus. Augļos un dārzeņos izgrauž dobumus.
Entomologs Roberts Cinītis vērš uzmanību uz to, ka gliemeži var būt kaitīgi arī netieši – kā parazitāro tārpu (aknu fasciolas, trimatodes), kas izraisa mājlopu saslimšanas, – pārnesēji un starpsaimnieki. Tādēļ jāuzmanās ar to izbarošanu mājdzīvniekiem.
Kā ierobežot un iznīcināt
Profilaktiski, lai gliemeži neieviestos dārzā, ieteicams sējumus un stādījumus nesabiezināt, regulāri ravēt un savlaicīgi retināt. Speciālisti iesaka regulāri rušināt un pārrakt augsni, dārzā iznīcināt nezāles, kā arī appļaut zāli ceļa un grāvju malās.
Ja gliemeži dārzu jau izvēlējušies par savu mājvietu un barības vidi, vakarā, pirms to aktīvās barošanās laika, visvienkāršāk gliemežus nolasīt un iznīcināt. Augsnē var ierakt traukus, bet pievilināšanai tajos salej alu vai citus rūgstošus dzērienus. Dārzā iespējams izlikt arī dažādus materiālus, zem kuriem masveidā savāksies gliemeži, bet to pievilināšanai zem priekšmetiem paliek augu lapas, dārzeņu atliekas, augļu mizas.
Ja dārzs nav paredzēts ražošanai (lai neuzkrātos kaitīgie elementi), tajā var izvietot barjerjoslas, kurās izkaisa vārāmo sāli vai izsmidzina tā šķīdumu (300 g uz 10 litriem ūdens). Ar šādu šķīdumu ieteicams apstrādāt arī noliktavas (grīdu) un siltumnīcas (celiņus). Pēc lietus apstrādi veic atkal.
Nelielās platībās augsni un celiņus var apliet ar verdošu ūdeni.
Gliemežu ierobežošanai lietojamas arī radikālākas metodes, kuru rezultātā kaitēkļa segaudos pastiprināti izdalās gļotas, tā atūdeņojot kaitēkļa ķermeni. Norobežojošās joslās ap augiem un dobēm izkaisa veldzētos vai neveldzētos kaļķus (uz kvadrātmetru ņemot 20 – 30 g kaļķu). Docente E.Plīse par iedarbīgu līdzekli atzīst superfosfātu (25 – 35 g/m²), tabakas putekļu un kaļķu maisījumu attiecībā 1 : 1 (25 g/m²), ar ko apputina arī augus. Gliemežiem netīkams būs pelnu un hlorkaļķa maisījums attiecībā 1 : 4, kaļķu un vara vitriola maisījums attiecībā 10 : 1 (ņemot 10 – 15 g/m²). Sinepju pulveri var kaisīt uz augsnes (30 g/m²) vai ar šādu šķīdumu (100 g uz 10 litriem ūdens) apsmidzināt augus.
Augi, kas negaršo
Lai gan pagaidām zinātniekiem nav pārliecinošu datu par augu sugām, kas atbaidītu gliemežus, tomēr dārzkopju pieredze rāda, ka vairākus gliemeži savā ēdienkartē iekļauj nelabprāt. Tie ir dekoratīvie augi, dārzeņi un augļi, kam raksturīga cieta, pūkaina miza un lapas, kā arī indīgie augi. Gliemežu mazāk skartas dārzā augs dienziedes, astilbes, bergēnijas, cīnijas, vilnainās sārmenes, atsevišķas begoniju sugas, uzpirkstītes, rīcins un citi indīgie augi.
Raksta tapšanā izmantoti žurnāla “Dārza Pasaule” un izdevuma “Siltumnīcu kaitēkļi un to ierobežošanas iespējas” materiāli.
***
Gliemežu dabiskie ienaidnieki
– Putni (ķīvītes, sīļi, žagatas, pelēkās vārnas, kovārņi, krauķi, mājas strazdi, mājas pīles un vistas un citi).
– Plēsīgie kukaiņi (skrejvaboles un citi). abinieki (krupji un vardes).
– Eži.
