Nepaiet ne diena, kad kādā no ikvakara ziņu izlaidumiem nevēstītu par kārtējo absurdo ceļu satiksmes negadījumu.
Nepaiet ne diena, kad kādā no ikvakara ziņu izlaidumiem nevēstītu par kārtējo absurdo ceļu satiksmes negadījumu. Un labi, ja tajā izdevies iztikt bez asinsizliešanas. Vai arī – par neapdomīgiem autobraucējiem, kas aizmirsuši Ceļu satiksmes noteikumu grāmatiņā rakstīto vai braukšanas tiesības ieguvuši visai apšaubāmā veidā.
Gadās arī pa “kulakam uz acs”, kā, piemēram, šoreiz “misējies” Latvijas vēstniekam Igaunijā Rihardam Muciņam, kuru kaimiņvalsts likumsargi notvēruši pie stūres skurbulī. Un ko līdz diplomāta taisnošanās, ka reibums bijis mazāks par divām promilēm, ja ar nepārvaramo vēlmi apvienot grādīgo un stūri varam iemantot tikpat bēdīgu slavu kā dažas labas lielvalsts diplomāti.
Gribot negribot šādos brīžos rodas vēlme meklēt iemeslus, kādēļ vispār nonākam konfliktā ar likumu, jo arī nebūtiski administratīvi pārkāpumi ir savā veidā pausta sabiedrības attieksme pret valstī notiekošo un likumu. Iemesli var būt dažādi, bet viens, jāsaka burtiski, uzskatāmi “nokrita” man acu priekšā. Stāvot un gaidot pie “Pilsētas pasāžas” gājēju luksoforā parādāmies zaļo gaismu, no pārdomām izrāva kādas sievietes spalgā balss, kas nekautrēdamās strostēja pirmsskolas vecuma dēlēnu. Iemesls visai prozaisks – māmuļa bērnu vēlējās pārvilkt pāri ielai, nesagaidot zaļo signālu, kam mazulis cītīgi pretojās, bet, visbeidzot pārspēkam pakļauts un mātes kliedzienu par nepaklausību mudināts, tomēr centīgi turpināja šķērsot ielas braucamo daļu.
Šķiet, sieviete neaizdomājās, cik uzskatāmi viņa bērnam demonstrē uzspļaušanu likumam, bet, ja, nedod Dievs, gadīsies situācija, kad mazulis izskries uz ielas pie sarkanās gaismas un pakļūs zem auto, vainīgs būs jebkurš cits, tikai ne vecāku rādītais destruktīvais piemērs. Diezin vai ieekonomētās minūtes ir tā vērtas, lai nākotnē pakļautu riskam bērna dzīvību vai, mācot likumnepaklausību, pēc pārdesmit gadiem kaltētu sausiņus kārtējai paciņai, ko nest uz cietumu.
Tas, kas notiek mums apkārt, kā spogulis parāda pašu centienus un rīcību, un žēl, ka atspulgs kļūst arvien kroplīgāks un apbaidošāks, mudinot sadauzīt šo patiesības rādītāju sīkās druskās.