Valdis 1949. gada 25. martā bez tiesas kopā ar ģimeni uz mūžu izsūtīts no Jēkabpils apriņķa Zalves pagasta.
Valdis 1949. gada 25. martā bez tiesas kopā ar ģimeni uz mūžu izsūtīts no Jēkabpils apriņķa Zalves pagasta.
Valda Kleina stāsts
Sibīrijā, Omskas apgabalā, kur tikām nometināti, Hohlovas sādžā egles neauga. Kādus piecpadsmit kilometrus nostāk bija priežu mežiņš. Taču tādu gabalu jau aukstā ziemas laikā priedes zaram pakaļ nedzīsies. Nebija arī tā, ka varētu aiziet uz veikalu un nopirkt svecītes. Pirmkārt nebija naudas. Ar pārtiku diezgan trūcīgi. Ziemassvētkos divas trīs ģimenes sanāca kopā, padziedājām. Vietējie krievi, šķiet, Ziemassvētkus nesvinēja. “Rodžestvo” (Kristus dzimšana – krievu val.) viņiem bija tukšs vārds. Pēc revolūcijas baznīcās tika ierīkotas noliktavas vai arī tās bija nopostītas pavisam.
Man tā laika Ziemassvētki palikuši atmiņā kā pārdomu laiks. Tīrot dziļo sniegu, kurā mūsu zemnīca bija ieputināta līdz skurstenim, prātā brieda domas. Tā galvenā jau viena – kā tikt vaļā, izrauties no Sibīrijas. Tev nebija pases, ne tiesību kaut kur izbraukt – biji izsūtīts uz mūžu. Ja vajadzēja doties uz pusotru simtu kilometru attālo apgabala centru, lai apmeklētu ārstu vai kādā citā lietā, vispirms nācās iet pie kolhoza priekšsēdētāja. Tas izplēsa no burtnīcas lapu, izrakstīja atļauju, kurai uzlika zīmogu, un tas arī bija tavs vienīgais dokuments, ar kuru sēsties vilcienā, un tālāk aizbraukt nevarēja. Ja tu biji kolhoznieks, tev pat nebija tiesību izvēlēties darbu – ko lika, to darīji. Gadu nostrādāju, bet izrādījās, ka esmu palicis kolhozam parādā… Tad nu nonācu pie domas, ka vienīgais ceļš, kā var tikt no sādžas prom, ir izglītība. Ja biji ar mieru studēt lauksaimniecību, medicīnu un dažas citas jomas, varēji saņemt atļauju aizbraukt. Tā es pabeidzu vidusskolu un Novosibirskā iestājos augstskolā, kur nomācījos divus kursus. 1958. gadā, kad sākās Hruščova atkusnis, mums atļāva atgriezties Latvijā. Ne jau savās mājās, bet tomēr pie savējiem. Manu Sibīrijā iegūto izglītību gan Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā vērā neņēma, taču neklātienē atļāva mācīties. Vēlāk es kļuvu par mācību spēku un augstskolā strādāju vēl tagad.
