Situācijas ir tāpēc, lai tās risinātu, nevis no tām bēgtu. Situācijas ir tāpēc, lai tās neignorētu, bet meklētu ceļazīmes kādām būtiskām atbildēm.
Situācijas ir tāpēc, lai tās risinātu, nevis no tām bēgtu. Situācijas ir tāpēc, lai tās neignorētu, bet meklētu ceļazīmes kādām būtiskām atbildēm. (Tas neattiecas uz gadījumiem, kad tevi kāds nejauši pagrūž vai netīšām uzkāpj uz kājas.)
Patiesībai ir skaistas un mazliet biedējošas acis. Tajās, tieši ieskatoties, piedzīvojam tiklab šoku, cik apskaidrību. Kas nu šajā situācijā mums vairāk piemērots, to arī dabūjam.
Man jautā – bet kas ir patiesība un kur to atrast. Es paraustu plecus, taču domāju, ka patiesības acis varētu atvērties subjektīvās un objektīvās realitātes sastapšanās mirklī, kad mēs nojaušam, redzam saprotam to, kas IR. Tas ir mirklis, kas jāprot piedzīvot.
Pēc tam mēs visai bieži šo mirkli apšaubām savu ērtību, nezināšanas, aprēķina, baiļu vai citu iemeslu dēļ, lai mierīgi dzīvotu tālāk un atkal uzdotu to pašu jautājumu – kas ir patiesība? Un nemaz negribam sagaidīt atbildi, jo tā varētu satricināt vai apskaidrot un traucētu dzīvot tā, kā līdz šim.
Jo apskaidrībā dzīvot var tikai ļoti retais dīvainis un diez vai visu laiku, bet satricinājums tāpat kā sprādziens nevar būt ilgstošs.
Subjektīvais ir kāda maza atlūza no objektīvā. Izslāpušajam glāze ūdens nozīmē kaut ko citu nekā slīkstošajam.
Par visu vajag šaubīties. Par daudz ko vajag šaubīties. Bet diez vai nozīme ir šaubīties par visu un vienmēr.
Cik virzienos skrienam un kādās distancēs gribam uzvarēt, protams, atkarīgs no mūsu izvēles, nevis no šaubām.