Mums tīk veldzēties pagātnē? Atmodas ugunskuri, tautas vienotība, kopīgie zupas katli.
Mums tīk veldzēties pagātnē? Atmodas ugunskuri, tautas vienotība, kopīgie zupas katli.
Atmoda nav tas pats, kas nomoda. Atmoda ir kā vilnis. Tas nāk, izskalo, noskalo un zūd. Paliek nomodas krasts. Nomoda ir stabilitāte.
Sargi darba laikā un mātes par saviem bērniem ir nomodā, nevis atmodā.
Nomodā esošie ir modri par tagadni. Modrībai ir septītā prāta asums. Cilvēkam, kas stāv tagadnes sardzē, vajadzētu būt apveltītam ar labu intuitīvu nojautu par derīgo, labo, taisnīgo, veselīgo.
Un tad nākamais solis būtu iestāties par to. Šis solis prasītu drosmi, savlaicīgi pieņemtus lēmumus, to praktisku realizēšanu un, protams, saliedētību mērķa izpratnē un vienošanos par tā sasniegšanas metodēm.
Atmoda un vienotība skan gandrīz kā sinonīmi, ja runājam par savas tautas neseno vēsturi. Bet nomodu un gudru rīcību, kas pamatojas kādās neapstrīdamās vērtībās, esam mazliet tā kā nogulējuši. Gudru rīcību nejauši esam aizstājuši ar “sišanos uz augšu”. Sitamies uz augšu, bet vairumam tas neizdodas, tāpēc kaut kā jāsitas pa apakšu.
Bet ja trako kulšanos tagadnē un nopūtas par nesenās pagātnes spēku vienotībā katrs nomainītu pret jautājumu ko es varētu darīt citādāk? Jauna atmoda ar drosmīgi romantiskajiem un sasildošajiem ugunskuriem, protams, nenāktu, bet nomoda ir tagadnes iespēja.
Modrība nevis par to, ko dara citi, bet par to, ko daru es un ko par spīti šodienas nespožajai realitātei varu mainīt, lai nevis izdzīvotu, bet dzīvotu.
