Aizveras priekškars. Izrāde beigusies. Skumja izrāde par pagātni, tagadni vai nākotni. Teātra publika aplaudē. Bez klusuma pauzes, kas liecinātu par dziļu pārdzīvojumu.
Aizveras priekškars. Izrāde beigusies. Skumja izrāde par pagātni, tagadni vai nākotni. Teātra publika aplaudē. Bez klusuma pauzes, kas liecinātu par dziļu pārdzīvojumu. Aplaudē tāpēc, ka tā pieņemts. Vai arī paticis, kā aktieri izskatījušies, varbūt tērpi bijuši jauki. Kas to lai zina?
Bet klusuma, dziļa un īsta klusuma mirkļa pietrūkst. Lai izjustu laika ritmu, dzīves vērtību, mākslas kvalitāti, ir nepieciešama pauze. Bet pūlis aplaudē uzreiz. Bez pauzes. Skumji.
Tad tu sēdi, neaplaudē, izbaudi savu vientulību šajā pūļa “ozianna!” gājienā un saproti, ka cilvēki neapzināti atvaira dziļu skumju izdzīvošanu, jo tās liek notikt īstam pārdzīvojumam, bet īsts pārdzīvojums (kaut uz mirkli) liek mums sevī atzīt kaut ko nepilnīgu, egoistisku vai mēreni mietpilsonisku.
Pārāk maz domājam par dvēseles kūtrumu. Nav arī vaļas. Visādu veidu trenažieri un ūdens aerobikas paņem laiku. Darām visu, lai mums būtu smuks viduklis, jo par dvēseles kūtrumu apkārtējie var tikai nojaust, bet skaistu zābaku pāri pamanīs katrs.
Varbūt tāpēc teātrī nav pārdzīvojuma pauzes un aplausi atskan mazliet par ātru?
Racionāli. Reizē ar priekškara aizvēršanos beidzas mākslas baudīšanas svētki.
Garderobē, kur valda cepuru iegūšanas steiga, pūlis ir mainījis savu “acu krāsu”. Stāvi rindā ar savu numuriņu un zini, ka teātra publika ir tā inteliģentākā.
Dvēseles stagnācija dažreiz labāk nojaušama tempļos nekā tirgū. Tur, kur pērk un pārdod, viss ir vienkāršāk. Par cik? Par tik. Der. Ņemu!
