Man žēl lielveikalu pārdevēju. Cik reižu dienā viņām jāpasaka bezpersonisks «labdien»?
Man žēl lielveikalu pārdevēju. Cik reižu dienā viņām jāpasaka bezpersonisks “labdien”? Mazliet neērti jūtos, kad tas jāatņem. Nevaru saprast. It kā vajadzētu atbildēt. Bet varbūt tomēr labāk klusēt?
Saprotamu iemeslu dēļ viņas izskatās nogurušas un vienaldzīgas, šo “labo dienu” izsakot. Un vai tad pircējam ko tādu vajag?
Varētu iepirkties arī bez šā savstarpēji kokainā saskarsmes fenomena.
Apkalpojošajām meitenēm tiešām ir vienalga – laba vai ne tik laba diena visiem šiem gaļas, desu, čili un konservēto skābeņu lietotājiem. Iespējams, citās zemēs, kur cilvēki pieraduši cits citam uzsmaidīt un sejās nav pelēkās nomāktības, vārdiņam “labdien” lielveikalā ir pilnīgi cita toņkārta.
Atceros, ka bērnībā omīte mums, mazbērniem, sniedza pirmo pieklājības skolu, sacīdama, ka, telpā ieejot, sveicina ienācējs, bet pilsētās svešinieks svešinieku ar sveicienu vispār netraucē.
Droši vien kādam tirgzinību speciālistam ir savs viedoklis par to, kāpēc mums visiem jāsasveicinās. Varbūt arī viņam gribētos labās dienas vēlējumu kopā ar smaidu vai labvēlīgu acu izteiksmi sataupīt mazliet personiskāku, bet tirgus neļauj.
Labi, ka stacijās un autoostu kasēs aiz lodziņa sēdošā biļešu pārdevēja pagaidām nesteidzas mūs sveicināt. Bet varbūt drīz arī tur sastapsimies ar jaunu stilu, un katram pirms biļetes izsniegšanas pajautās, kā klājas.
Ja kāds šo jautājumu ņems nopietni, citi nokavēs reisu.
