Debesis ir atvērušās. Nevar saprast – lietum vai Dievam. Uz ceļa ir peļķes vai cilvēku asaras? Debesis ir atvērušās, bet mēs jau to nesaprotam…
Debesis ir atvērušās. Nevar saprast – lietum vai Dievam. Uz ceļa ir peļķes vai cilvēku asaras? Debesis ir atvērušās, bet mēs jau to nesaprotam…
Es arī dažreiz nevaru saprast, kāpēc starp laicīgo un sakrālo cilvēki iezīmē tik stingras robežas, ka Dievam birst asaras kā pavasara lietus…
Piedodiet, ja sabiezinu krāsas, bet daudziem tieši tā tas izskatās: māsa Divkosība ar dziesmu grāmatu, piespiestu pie sirds, brālis Bailīgais ar Bībeli padusē dodas uz Dievnamu. Šādas “zīmes” daudziem, kas meklē īstas atbildes, liek šaubīties par to, kurā virzienā doties.
Cilvēki vēro cilvēkus un zīmes, ko viens otram dāvinām.
Ar ko gan atšķiras darbība “Dievam par godu” no darbības “otra cilvēka labā”? Dažkārt šķiet tikai ar to, ka viena ir vairāk pie burta sieta, otra mīlestībā piepildīta.
Kā ticīgajiem, tā neticīgajiem ir skaidrs, ka mīlestība uz Dievu bez mīlestības uz cilvēkiem drīzāk ir dvēseles trulums, ne ticības piepildījums.
Kāds mācītājs teicis, ka evaņģēlijs nozīmē to, ka viens ubags otram pasaka, kur atrodama maize.
Tā ir liela privilēģija – būt par “ubagu”, kas rūpējas par citiem “ubagiem”.
… Man bija jautri vērot, kā viens Jehovas liecinieks “zvejoja” kafejnīcā.
Bet vai Ciešanu laikā, kad vieni gavē, citi “zvejo” un vēl citi iet garām vienaldzīgām sejām dzīves piemeklētajiem, lai laikā paspētu uz “āmen”, drīkst būt jautri? Raudāt arī gribas.
Mūsu darbošanās kā stikla zvaniņi atsitas pret parādes durvīm.
