Man jādomā par veiksmes formulām. Viena no tām tagad esot fen šui, kas mācot par pasaules telpas likumsakarībām.
Man jādomā par veiksmes formulām. Viena no tām tagad esot fen šui, kas mācot par pasaules telpas likumsakarībām. Protams, katrai tautai – ķīniešiem, latviešiem, krieviem, armēņiem, arābiem, korejiešiem un visiem citiem – ir savs gudrības kods, kas sakņojas mentalitātē, pārmantotajā pieredzē, ieradumos un pieņēmumos. Protams, pasaulē notiek visādas integrācijas. Bet integrācija ir, izprotot un pieņemot citādo, saglabāt savējo. Tomēr, pavirši savācot visu “jauno” no plašās pasaules, neizprotot ideju dziļumu, nozīmību, jēgu, mēs asimilējam savu tautu, iesaistot sevi līdz saknēm svešajā. Varbūt tas tiešām kādam nes veiksmi. Nezinu. Domāju, ka sakārtota telpa, sakārtota domāšana vienmēr minama kā daļa no veiksmes formulas. Tāpēc nav jākļūst par “fenšuistu”.
Nesen vēroju kādu ēku Kurzemē, celtu no laukakmeņiem un grants. Tā tur stāv gadu simtiem un liecina par pamatīgumu, kaut arī nav celta pēc fen šui, kas māca harmonizēt apkārtējo vidi. Brīžiem šķiet, ka bez ķīniešu padomiem mēs nemācētu dzīvot.
Kad salasies šādas paraharmoniskas lietiņas, tad vienīgā vēlme ir aizbraukt uz Kolkas ragu un ļauties jūras vējam, lai tas aizpūš no tavas mentalitātes “čī”, “iņ” un “jaņ”, atstājot vien izpratni par to, ka tautai jāsaglabā sava mentalitāte.
Kad mēs meklējam jauno, vajadzētu būt pārliecinātiem, ka tas, ko dzirdam no kāda zinoša cilvēka mutes, tiešām atbilst patiesībai. Kaut nu mēs nebūtu lētticīgi. Kaut nu nenodarbotos ar maģiskām austrumu formulām. Kaut neiznīcinātu paši savu dzīves ziņu, gudrību, sīkstumu, spēju pastāvēt.
Mums ir par ko sevi cienīt kā tautu. Nevajag pašiem sevi iznīcināt ar mazohistisku paraintelektuālismu.
Pabraukāsim pa Latvijas laukiem, kur visādi “fenšuji” vēl nav ienākuši sētā, un pajautāsim cilvēkiem, pēc kādiem principiem viņi vada savas dienas. Izrādīsies, tas pats vecais Dievs, daba, darbs. Ne “čī”, ne “jaņ”, ne “iņ”.
Maģiskas formulas ir bīstamas formulas.
