Egles bija izrotājušās ar sniegu. Laternas apmirdzēja ceļu zem kājām. Īsti svētki vienmēr atnāk negaidīti.
Egles bija izrotājušās ar sniegu. Laternas apmirdzēja ceļu zem kājām. Īsti svētki vienmēr atnāk negaidīti. Tie, kuri tradicionāli pieprasa īpašu pirmssvētku gatavošanos, noslēgumā pieviļ.
Šiem, tikko baudītajiem, varētu būt garš nosaukums: “Vakars, kurā temperamentīga skaņu elegance disharmonēja ar morāli novecojušu zāli un skatuvi.”
Biju laimīga kājāmgājēja, kura tikko baudījusi mūziku, kas asinīm liek mazliet straujāk priecāties par dzīvi, un viegli elpoju ziemas svaigo gaisu. Šajā vakarā beidzot izbaudīju zināmu “sociālo taisnīgumu”. Jo tiem, kam ir vara un pilsētas naudas maka rāvējslēdzis, ir arī atbildība. Man liekas, ka dažreiz “vienkāršajam” cilvēkam ir milzīgas privilēģijas, kuras nenovērtējam.
… Ir diezgan nepatīkami, ja atnāk ciemiņi un tikai tad ieraugām, cik noplucis ir mūsu mazais dzīvoklītis, un atskārstam, ka remontam laiku un naudu vajadzējis atlicināt jau pirms gadiem. Ir milzīgi neērti ciemiņa acīm ieraudzīt noplīsušas, izbalējušas tapetes. Pat ja tas ir tēva brālis.
Bet, redz, atbrauc Pauls un izgaismo skatuvi un zāli. Ne jau ar prožektoriem, bet ar savu personību. Un pēkšņi netieši un spilgti atgādina – kultūrai ir sava vieta un izglītībai arī ir sava vieta. Agrāk vai vēlāk mātes meitām kurpīte izrādās par mazu, bet Pelnrušķītei der. Varbūt ir laiks dzeltenajam ķirbim pārtapt par skaistu karieti?
Vēl es domāju, ka ir tik īpaši baudīt džeza ritmus auditorijā, kur visi zālē sēdošie it kā netieši piedalās muzicēšanā. Domāju, ka šiem bērniem un jauniešiem, kas “redzēja Paulu spēlējam tik tuvu sev”, notikums nepaliks bez pēdām. Nav taisnība, ka autoritātes zaudējušas savu spožumu. Jāprot vienīgi “atšķirt drēbi”.
Visbeidzot domāju, ka tā ir liela privilēģija – vienlīdz vienkārši runāt kā ar Paulu, tā ar trūkumcietēju, kas meklē apslēpto mantu miskastē. Katrs no viņiem ir citāda leģenda. To izprotot, cilvēks piedzīvo brīvību, kuru var svinēt.
