Cūka rudzos, cūka rudzos, sivēntiņi kāpostos.
Cūka rudzos, cūka rudzos, sivēntiņi kāpostos.
Jānītis jautā tētim: “Vai tagad skolās mācīs civilo aizsardzību, lai pansionātos nebūtu ugunsgrēku?” “Nē, tagad vēl ne. Kad tiks sagatavoti skolotāji, mācību programmas un viss pārējais. Tad gan. Bet tad, es ceru, tu jau būsi izaudzis un “Reģu” ugunsgrēks, tāpat kā Kandavas nelaime, būs vairs tikai arhīva materiāls un tev par to nevajadzēs atbildēt. Tas būs tad, kad “Reģos” būs uzcelta pusceļa māja, bet visu citu pansionātu direktori ar garām šļūtenēm būs iemācījušies dzēst liesmas.”
Jānītis padomā un saka tētim: “Vajadzētu domāt par metodēm. Piemēram, pie mums skolā pret narkomāniju cīnās, rādot, kā cilvēki duras, kādi viņi paliek pēc tam, kad ilgstoši lietojuši. Skati ir baigie. Dažas meitenes raud, dažām paliek slikti, bet lielākā daļa iztur. Pēc tam kāda tante vai onkulis stāsta par šo vielu kaitīgo iedarbību uz mūsu organismu. Laikam tāpat jācīnās pret ugunsgrēku radīto postu. Vispirms jārāda sadeguši ķermeņi un tad jāpastāsta, cik uguns ir slikta, kā tā visu sadedzina. Atceries, papiņ, es reiz pie eglītes skaitīju dzejolīti: “Uguns vienmēr aiziet greizi, ja to lieto nepareizi.” Anniņa arī domā – ja parādītu dokumentālus faktus un iemācītu bērniem šo dzejolīti, viss mainītos. Pansionātos degtu tikai likumīgi ieštepselētas naktslampiņas un visi bērni būtu pasargāti.
Tāpat jārīkojas citos gadījumos. Jāparāda slīkoņi un bērniem jāatgādina, ka, kaut gan ūdens ir visas dzīvības pamatā, tas spēj nogalināt. Arī šāda atsevišķa stunda ir jāievieš. Esmu novērojis, ka tagad, kad rāda, cik briesmīgi sakropļoti ir avārijās mirušie, cīnās arī par satiksmes drošību. Vienīgi luksoforus neliek tur, kur nepieciešams un gājēju pārejas zem dubļiem nav saskatāmas.
Skolā saka – mums jādomā par nākotni. Man šķiet, ka vajadzētu domāt par tagadni. Bet pieaugušie to, iespējams, neprot. Laikam ar tagadni tikt galā ir grūti.”
Papiņš vairs nedzird. Aizmidzis pēc grūtās darba dienas. Jānītis domā viens.
