Kaut arī nekad īsti neesmu piederējis tiem, kas vēlas strādāt darbu «no… līdz», tomēr ik pa reizei savai brīvmākslinieka dabai uzdodu uzdevumu izmēģināt sevi darba biržā.
Kaut arī nekad īsti neesmu piederējis tiem, kas vēlas strādāt darbu “no… līdz”, tomēr ik pa reizei savai brīvmākslinieka dabai uzdodu uzdevumu izmēģināt sevi darba biržā.
Sākotnēji man likās interesanti pabūt dažādos birojos, iepazīt to iekšējo politiku un struktūru, “prezentēt” sevi kādam augstākā amatā sēdošam.
Tomēr. Katra darba intervija prasa laiku. Man tā ir vismaz viena stunda pirms ierašanās (CV, pieteikuma vēstules un portfolio pārskate, pielabošana atbilstoši attiecīgajai vakancei) un atkarībā no atrašanās vietas vēl divas trīs stundas intervijai. Labi, ja uzņēmumam ir tikai viena atlases kārta vai arī tu esi sevi pietiekami labi parādījis, lai nevajadzētu atgriezties tur vēlreiz, apliecinot savas spējas vispusīgi (kas, protams, no darba devēja viedokļa raugoties, nemaz nav tik slikti). Katrā šādā intervijā nonāk līdz jautājumam par algām. Klasiska prakse ir jau tā nervozajam kandidātam darba intervijas procesā pajautāt: “Kādu atalgojumu jūs vēlētos saņemt?”, kas izraisa kandidāta prātā jautājumus: “Diez cik lai saka, lai nav par maz? Un ja nu pasaku par daudz?” utt. Apmēram 90 procentu darbavietu, protams, jau ir sen skaidrs, cik kurā amatā pienākas, un šā jautājuma uzdošana ir lieka laika šķiešana man un darba devējiem.
Vēlāk izmēģināju citu stratēģiju – pieteikuma vēstules rakstot, uzreiz minēju atalgojumu, kas būtu pieņemams, lai man rastos interese doties uz darba interviju. Pašlaik tas atbrīvo no nepieciešamības ierasties uz tām ikreiz, kad gribu “pasportot”, jo diemžēl lielākā daļa darba sludinājumu meklē “studentus, kas vēlētos kļūt par profesionāļiem” ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pilnīgi cita prakse ir lielākajā daļā Eiropas – publicējot darba sludinājums, skaidri un gaiši tiek pierakstīts, kāds būs atalgojums. Līdz ar to katrs pēc savām spējām, nepieciešamības un piedāvājuma var izvērtēt, vai attiecīgā vakance viņu interesē. Latvijā to esmu redzējis tikai pašmāju “Tildes” un ārvalstu kompāniju darba piedāvājumos. Un tas liek vien “sportot” tālāk.
