Mēs esam brīvi. Izvēloties. Brīvi. Ik mirkli izvēlamies starp darīt un nedarīt, teikt un neteikt, būt šajā vai citā vietā un uzdevumā.
Mēs esam brīvi. Izvēloties. Brīvi. Ik mirkli izvēlamies starp darīt un nedarīt, teikt un neteikt, būt šajā vai citā vietā un uzdevumā. (Pazemojoši, ja manā vietā izvēlas cits.)
Mēs esam brīvi kritizēt un labu teikt. Domāt un nedomāt. Piketēt vai sēdēt pie televizora. Varam raudāt par to, kas notiek, varam būt skeptiski, ciniski, vienaldzīgi. Emocijām ir spēks, domām ir spēks un rīcībai, protams.
Iedomājieties vecākus, kas liek savam pusaudzim izvēlēties vienu no divām viņam nepieņemamām iespējām – lēkt aukstā ūdenī vai kāpt augstā klintī. Tīnis saka: “Mīļie, es neesmu tam gatavs, neesmu trenējies, gribu ēst un pēc tam mācīties ķīmiju.” Bet vecākiem ir ambīcijas. Viņi par katru cenu vēlas redzēt savu bērnu ekstrēmā situācijā. Un viņi piedāvā izdevīgus noteikumus. Vecākiem ir kādi kompleksi no bērnības. Viņi tos grib kompensēt ar savu varu. Neprot mīlēt savu bērnu. Neprot to aizsargāt, nav iemācījušies gādāt un rūpēties. Viņi panāk savu.
Iespējams, tīnim var sagrozīt galvu. Vecāki saka: “Mēs ar tevi leposimies. Tu atnesīsi godu visai mūsu dzimtai. Domāt nav laika. Ņem un dari!”
Un bērns? Augs emocionāli kroplīgs. Nesasniegs to, ko būtu varējis sasniegt. Tas, kurš radīts sportam, diez vai radīts zinātnei.
Mīlestības trūkums var iznīcināt ārkārtīgi lielas potences. Varbūt viņš ilgosies pēc tā, ko vairs nevarēs mainīt. Pagātnes notikumi ir fakti, uz kuriem ceļam un ceļamies vai arī krītam.
Ir tik daudz savā uzdevumā apmaldījušos. Labi cilvēki. Talantīgi. Gudri. Bet sajaukuši to ar āķīgu dzīves pārbaudījumu. Paņēmuši cita uzvalku. Daudz laika paiet, līdz pāršuj, padara valkājamu.
Ambīcijas nogalina. Agrāk vai vēlāk tās nošauj, sadur vai piesmej ambiciozo. Nodevējas?
Dažreiz ideāli ir kā balons, kam iedurta adata. Tas pārvēršas gumijas stērbelītē. Kaut nu izdotos izgatavot daudz mazu baloniņu maziem blīkšķiem un mazam priekam.
Mūsu klasiķis Ojārs Vācietis atstājis vārdus: “Normāls cilvēks, ej kaut vai kopā ēst pusdienas. Uzkāpj tribīnē – beigts. Normāli runā cilvēku valodā, tribīnē uzkāpj – pagalam.”
Katrs normāls cilvēks kļūdās. Dažas kļūdas ir liktenīgas.
