Ja mums ir nepieciešamas rokasgrāmatas par to, kā priecāties, ja mums vajag izlasīt, kā svinēt, un tad – svinēt, nevaram runāt par tradīciju un tās turpināšanu.
Ja mums ir nepieciešamas rokasgrāmatas par to, kā priecāties, ja mums vajag izlasīt, kā svinēt, un tad – svinēt, nevaram runāt par tradīciju un tās turpināšanu. Drīzāk kaut ko mācāmies no jauna. Mācāmies svinēt Jāņus, mācāmies dziedāt dziesmas.
Bet varbūt mums jāmācās nesvinēt?
Jāmācās sastapties klusumā ar naktsvijoli. Jāmācās parunāties ar pļavu, kas kūsā pilna dzīvības. Jāmācās sadzirdēt zemes vēža darbošanos. Vienatnē. Šī nakts, kas, pat satumsusi, ir gandrīz balta, tiešām priekam un baudai dota.
Bet baudīšana nav tas pats, kas rosīšanās.
Varbūt ar rosību aizdzenam bailes, ka svētki var neizdoties?
Baudīt, neko nedarot, ir prasme, kuru latvietis savā zemnieciskajā darbīgumā joprojām negrib apgūt. Varbūt.
Arī manā latvietībā ir robi. Cik atceros Jāņus, tik atceros smaržu, sajūtas un rītausmu.
Bet rītausmas bijušas dažādas.
Tīņa vecuma atmiņas, protams, neizbalē. Toreiz pa baltu Kurzemes lielceļu gāju uz vecvecāku mājām. Ar mani kopā divi puiši un viena meitene. Smuka, blonda. Bet viens no tiem divpadsmitgadīgajiem zēniem – tagadējais Porgantu Dainis. Un viņam patika tā blondā, bet man kā tādai Andai no “Pūtvējiņiem” blakus džentlmeniski centās turēties viņa brālēns. Jutos dziļi neērti, ka viņam manis dēļ tā jācenšas.
Baltais lielceļš, dzestrā tīrības smarža, rītausma un meža zemenītēm un margrietiņām izraibinātās grāvmalas gan man patika.
Cita atmiņa ir daudz vēlīnāka. Pret rītausmu visi bija pārdzērušies. Galds ar pusapēstiem galertiem un iekostiem sieriem sagaidīja saullēktu. Es arī biju starp šiem ēdājiem un dzērājiem. Redzēju, cik vientuļi izdziest ugunskurs, atstājot tikai pelnus.
Taču visspilgtākā ir kāda pirmsjāņu sajūta. Mazajā istabiņā opapam jau labu laiku pirms mucā bija misa. Mēs ar brāli palaizījām saldās putas.
Aizliegtajā dienā uz lieveņa smaržoja meijas, ome cepa pīrāgus. Pa pagalma taciņu gāju barot mazos cāļus ar putraimiem. Un šķita, ka tūlīt, tūlīt sāksies kaut kas īpašs. Bet nesākās. Radio dziedāja Raimonda Paula “Mežrozīti”.
Tie laikam bija sešdesmitie gadi.
