Mums nav jāgrib būt oriģināliem. Mēs tādi esam. Sākot ar savu acs zīlīti, savu DNS, savu rokas līniju.
Mums nav jāgrib būt oriģināliem. Mēs tādi esam. Sākot ar savu acs zīlīti, savu DNS, savu rokas līniju.
Apzināties savu oriģinalitāti, neatkārtojamību, vienreizējību ir lieliski. Tā ir daļa no katra cilvēka pašcieņas. Ja palūkojamies uz bērniem, kuri aug līdzsvarotā ģimenē, – viņi savu personību neakcentē ar ārēji uzspēlētu uzvedību, atšķirīgu ārieni. Vēlāk pusaudžu gados identitātes meklējumos jaunieši piedāvā pārējiem jaunas sevis izteiksmes formas. Galvenais, lai nebūtu tā, kā iepriekš. Tāpēc, ka ir vēlēšanās pateikt: “Es esmu! Jūs, senči, mani nesaprotat. Tu, sabiedrība, mani nesaproti.” Vēlēšanās rodas no nedrošības. Zemapziņa jautā: “Vai es esmu tas, kas esmu? Vai pietiekami gudrs, skaists, talantīgs, mīlēts?”
Vēlme atšķirties ir palīgā sauciens. Tas nāk no dzīlēm. Mīliet un cieniet mani! Palīdziet man būt par to, kas es esmu!
Bet pieaugušie to nesaprot. Viņi gan atļauj par daudz, gan nosoda par daudz. Nav līdzsvara.
… Varbūt mēs varētu lepoties ar to, ka jaunā prezidenta inaugurācija notiek mūsu pilī. Bet, domāju, labāk tomēr būtu nelepoties. Jo, iespējams, šī vietas izvēle ir identitātes meklējums.
Bet laika saprast un formulēt savu identitāti vairs nav. Politiski tas ir izdarīts. Nu vajag vismaz stilu. Kaut kādu.
Un tad es domāju, kāpēc par inaugurācijas vietu izvēlēta Latvijas Lauksaimniecības universitāte, nevis Rīgas Stradiņa universitāte, Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs vai Paula Stradiņa universitātes slimnīcas dārzs. Būtu gana oriģināli. Un izvēlē būtu gana daudz jēgas.
Bet notiek citādi. Vienā laikā ar smilšu skulptūru festivālu. Negribas domāt par smilšu skulptūru fizisko klātesamību. Negribas veidot asociācijas uz smilšu skulptūru pamata, bet no manas zemapziņas tomēr raisās kaut kas skumjš un nenoformulējams.
Ideāli ir neaizsniedzami. Mēs neesam viens otram ideāls. Tomēr joprojām gribas, lai izdodas labāk, nekā tas ir iespējams.
